Noskatījos pirms vairākām dienām un sapratu, ka man būs nepieciešams kāds laiks, lai “sagremotu” šo filmu. Tā nav tik smaga kā paša Zvjaginceva “Atgriešanās” (Возвращение) vai kur nu vēl Balabanova “Gruz 200” (Груз 200), taču liek sajusties tik bezspēcīgam, tik mazam sistēmas priekšā. Un es te nerunāšu par to, ka tā notiek Krievijā, bet pie mums nekas tāds nav. Filma ir izveidota tik meistarīgi, ka liek iejusties galveno varoņu ādā un automātiski projicēt viņu pārdzīvojumus uz sevi, neasociējot notikumus ar kādu konkrētu valsti.
Redija skapis 