Kolka-Dubulti 2018

Standarta

20180526_033725

Nedaudz priekšvēstures tiem, kas nezin, kas ir Kolka-Dubulti:

Ir tāds pasākums, kad maija beigās bariņš ar nenormāliem cilvēkiem (šogad 1058) savācās kopā, lai noietu kājām attālumu no Kolkas līdz Dubultiem. 55 stundās. Labprātīgi un par to pat nedaudz piemaksājot. WTF? – jūs noteikti padomāsiet. Atzīšos, ka pirms gadiem 3 vai 4 gadiem tāda bija arī mana pirmā doma, uzzinot par šo pasākumu. Bet, lasot gājēju un oganizotoru stāstus, manas domas mainījās un, protams, bija āķis lūpā un cerēju, ka kadreiz varēšu pamēģināt. Gribēju iet Kolka-Dubulti pagājušgad, bet, diemžēl, mani celīši pārstāja normāli funkcionēt vēl aprīlī, tā kā 2017. gadā dalība gāja man secen.  Tāpēc par nākamo gājienu sāku domāt vēl rudenī.

Bija 31. decembris, mani visnemīļākie svētki. Iebraucu Dominā un sapratu, ka jābēg mājās no šī pūļa, kas kā masu psihozē iepērk šampi un cer, ka naktī notiks kaut kāds brīnums un viņu dzīve mainīsies. Ieskrēju viena sporta veikalā un apstājos pie apavu plaukta. Atceros, ka uzmērīju krosenes un pateicu sev – Renāt, tu pamēģināsi startēt KD 2018. Še tev krosenes, ar rītdienu sāksi gatavoties. Atpakaļceļa vairs nebija un 1. janvārī, kamēr visi vēl gulēja, es aizgāju savā 2018. gada pirmajā 10 km pastaigā pa mežu. Pēc tam vēl bija daudz mazāku un lielāku gājienu, man liekas, ka ceļu no Mangaļsalas līdz Carnikavai esmu izpētījusi tā, ka varētu ekskursijas vadīt. Vienvārdsakot – pamazām gatavojos. 

Bet tagad pats stāsts, kā man gāja šajā pasākumā:

25. maijs. Autobusu flote no Uzvaras parka atveda mūs līdz Kolkai salīdzinoši agri. Es pārkrāmēju savu somu, nodevu lielo mugursomu mantu transfera teltī, parunāju ar citiem gājējiem, pat mēģināju pasnaust pludmalē, bet tas nebija iespējams. Saviļņojums bija tik liels, ka bija grūti nosēdēt uz vietas. Un cilvēki nāca un nāca līdz piepildīja visu pludmali. Tika dots starta signāls un viss pūlis uzsāka gājienu. Sākumā visi uzņēma baigo ātrumu, laikam tas tik tiešām bija saviļņojums, kas dzina visus uz priekšu, pēc tam cilvēki sāka izretināties, atrodot savu tempu. Un tā mēs gājām, runājoties un klausoties citu stāstus un jociņus par tulznām, brienot pāri upēm.

Pirmā doma par padošanos nāca pie manis jau pēc 15. kilometra, jo bija smagi un uz brīdi es pazaudēju motivāciju iet. Bija ļoti vienmuļš ceļš un vienīgais, kas mani izglāba – es sāku skaitīt savā prātā. No 1 līdz 1000 un atpakaļ. 3 valodās. Zinu, ka tas ir smieklīgi, bet kamēr es skaitīju, es nedomāju par sāpēm, par to, kāpēc eju, es tikai elpoju, skaitīju un virzījos uz priekšu. Tad satumsa, visi cilvēki sāka pārģerbties, vilkt garās bikses un jakas, man vēl joprojām bija karsti, es gāju maiciņā.

Kādus 4 kilometrus līdz finišam, kad jau bija redzama Roja no tāluma, man beidzās ūdens. Tas ir liels trūkums, kad ej ar dzeršanas sistēmu, grūti kontrolēt, cik daudz ūdens ir palicis. Bet gadījumā ar manu muguru, kad katrs pagrieziens pa labi un pa kreisi var dārgi maksāt, tas tomēr ir vislabākais variants. Tā nu gāju tālāk un cerēju, ka pietiks spēka aiziet. Biju ļoti nogurusi, baidījos, ka ienākšu nometnē, apsēdīšos un braukšu mājās. Bet, kad ienācu nometnē un ieraudzīju visus tos cilvēkus, kas gulēja, stāvēja un atpūtās visās iespējāmās vietās un pozās, es nespēju nesmaidīt. Pieskrēju pie galda un padzēros. Tad dabūju krūzi un beidzot tiku līdz kolai. Tad līdz cidonijas karstajam dzērienam, tad atkal kola. Pārdzēros, pat ēst ne tik ļoti gribējās. Paldies organizatoriem par to, cik labi mēs bijām aprūpēti. Un īpašs paldies par svetlanām un burgeriem 🙂 Nometnē bija lieliska atmosfēra, visi gājēji bija apņēmības pilni, varēja dzirdēt uzmundrinājumus un  sarunas kā kurš plāno iet, vai domā gulēt, vai tomēr nē.

Pēc plkst. 01.00 es izgāju no 1. nometnes. Man bija plāns iziet cauri Rojai un iet pa šoseju to posmu, kur sākas Kaltenes akmeņaina pludmale un gulēt tikai Mērsraga nometnē. Saskatījos uz citiem un saģērbos, jaka, cepure, atstarojošā veste, pieres lukturis. Pēc pirmā km noņēmu cepuri un jaku, laikam pārāk karstasinīgs cilvēks es esmu vai arī tas bija saviļnojums. Pa šoseju izturēju tikai kādus 6 km, jo kājām bija baigi sāpīgi. Man ir lieliski skriešanas apavi (pēc 2 gadu meklējumiem es laikam atradu sev pārgājieniem piemērotus apavus), bet zoles tiem ir plānas un varēja just katru akmeni asfaltā. Tāpēc nolēmu aiziet paskatīties uz pludmali, cik akmeņaina tā ir. Nokāpu lejā no šosejas, bet tur tāds skaistums! Tumsa, debesīs pie horizonta vēl var redzēt sārtumu, jūra šalc un ik pēc brītiņa tumsā parādās kāda gaismiņa – gājēji turpina savu ceļu, tumsā un klusumā virzās uz savu galamērķi. Es nolēmu arī paiet kādu gabaliņu pa pludmali. Un bija pārsteidzoši viegli, neskatoties uz smiltīm un akmeņiem. Un vēl no šī posma es acerēšos ceriņus, nopietni. Tāda sajūta, ka no Kaltenes līdz Mērsragam ceriņi aug kā nezāles. Tu ej un visu šo posmu tevi pavada galvu reibinoša ceriņu smarža.

Smagāk kļuva uz rīta pusi, kad saule jau uzleca, krūmos ik pēc puskilometra varēja ieraudzīt gājējus, kas nolēma pagulēt. Es sāku pieļaut kļūdas un neatpūtos ik pēc stundas. Sāka sāpēt potītes un pēdas.  Nostiprināju tās ar teipu (kas ir teipa izgudrotājs – paldies tev, draugs!) un virzījos uz priekšu. Bet drīz kļuva skaidrs, ka augšstilba muskuļi sāk aizdomīgi sāpēt, īpaši viens. Lai arī kā es to nemasēju, nesmērēju ar pretsāpju krēmiem un neteipoju, sāpes tikai pieauga. Pēdējie 5 km līdz Mērsraga nometnei bija mokoši. Nepalīdzēja pat skaitīšana. Gāju 2km/stundā, ik pēc 15 minūtēm vajadzēja apstāties un pastāvēt. Centos vairs nesēsties, jo bija bail, ka pēc tam nepiecelšos. Kaut kā tiku līdz 2. nometnei ap plkst. 10.00. Iedzēru tēju un nolēmu pagulēt 4-5 stundas. Ja kāju sāpes mazināsies – iešu tālāk. Diemžēl, sāpēs nemazinājās, bet tieši otrādi pieauga. Es pat īsti nevarēju atrast tādu pozu, lai varētu ērti pagulēt. Diezgan dramatiski kliboju. Tāpēc pieņēmu lēmumu neturpināt, jo es labi pazīstu savu organismu, varbūt notiktu brīnums un es aizklibotu līdz 3. nometnei, bet ne līdz finišam. Vismaz  ne šogad.

62 kilometri 18 stundās priekš manis – ļoti labs rezultāts. Parasti tādas sāpes, kādas piedzīvoju pirms 2. nometnes, man ir jau pēc 20 kilometriem. Tāpēc man ir kur augt, lai piedalītos vēlreiz. Vajag vēl vairāk trenēties, atrast ideālo ātrumu un režīmu starp iešanu/atpūtu, jāparskata somas saturs, ko ņemt līdzi, galu galā jānomet svars.
Visiem pārējiem iesaku arī labi pārdomāt ekipējumu. Noteikti jāņem nūjas. Jūsu ceļgali būs jums pateicīgi, nūjas noņems ļoti lielu daļu slodzes no ceļiem. Un viennozīmīgi – labi apavi. Ar vārdu labi ir domāts nevis dārgi, vai kāda konkrēta tipa apavi, vai kāda konkrēta zīmola, bet gan piemēroti jums. Tie var būt kaut vai krokši, kas pirkti pa pāris eiro, galvenais, lai jūsu kājām ir ērti. Es neesmu noberzusi nevienu (!!!) tulznu, pat neskatoties uz smiltim, kas vislaik tika iekšā apavos.
Ikvienam, kurā mīt piedzīvojuma gars, novēlu izbaudīt šo pasākumu, kaut vai mazu posmiņu. Ir jāiet!
P.S. Atbraucot uz Rīgu, es biju spējīga uzkāpt 5. stāvā, iekāpt vannā, savākt ladētājus, ēdienu un dzeramo un iekrist gultā. Vairāk neko neatceros.  Aizmigu, apskāvusi kolas pudeli, ko pa miegam iztukšoju. No rīta viss sāpēja vēl vairāk, it kā tanki visu nakti braukāja man pāri. Bet neskatoties uz visām sāpēm, es vēl joprojām svētlaimīgi smaidu un nenožēloju, ka piedalījos.
P.P.S. Atradu vienu svetlanu, domāju, varbūt sasaldēt un pietaupīt kā talismanu nākamajam Kolka-Dubulti? 🙂
Advertisements

About redijs

Auns pēc horoskopa un pārliecības. Visa man un manī ir par daudz – par daudz domu, par daudz mērķu, par daudz pārliecības un par daudz šaubu, par daudz gan asaru, gan smieklu. Pat brīvības dažreiz par daudz. Bet es kaut kā dzīvoju ar šo visu, mēģinu priecāties par dzīvi, ne tikai par savējo, bet arī par apkārtējo. Daudz smaidu, to arī jums iesaku. Veselības no tā, ka katru reizi, kad jūs dusmojaties (piemēram, kad kāds trolejbusā jūs pagrūda), nepaliks vairāk. Piedzimu vēl PSRS , apbrīnojami skaistā pilsētiņā Daugavas krastos, ar salauztām lāpstiņām un smagu raksturu, bet ļoti lielām acīm un gariem matiem. Tagad dzīvoju Rīgā, tās ielas mani iedvesmo un liek smaidīt. Bet nākotnē ceru pārvākties vēl tuvāk jūrai, bez kuras neiedomājos savu dzīvi.

4 responses »

  1. Skudriņas pārskrēja pāri rokām un gandrīz apraudājos…jo tu tik forši to visu uzrakstīji. Tik pazīstamas sajūtas!!! Gribējās jau man arī ļoti iet, bet šogad mana prioritāte 1836. Tiekamies! Ausma

  2. Hei, apsveicu Tevi ar izpildītu mērķi sasniegt Mērsragu un vēl apsveicamāk, pat maģiski- netikt ne pie vienas tulzas!
    Iespējams Tava blakussēdētāja 1.autobusā uz Kolku – Lauma

    • Aaaa, mana blakussēdētāja Lauma! Paldies! Es domāju par Tevi 🙂 Ceru, ka izdevās tikt līdz finišam laicīgi, lai paspētu izgulēties un ar minimālām sāpēm/tulznām.

  3. Atpakaļ ziņojums: Latvijas blogāres apskats #128 (28.05.-03.06.). – BALTAIS RUNCIS

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s