Leviatāns. Andrejs Zvjagincevs.

Standarta

Noskatījos pirms vairākām dienām un sapratu, ka man būs nepieciešams kāds laiks, lai “sagremotu” šo filmu. Tā nav tik smaga kā paša Zvjaginceva “Atgriešanās” (Возвращение) vai kur nu vēl Balabanova “Gruz 200” (Груз 200), taču liek sajusties tik bezspēcīgam, tik mazam sistēmas priekšā. Un es te nerunāšu par to, ka tā notiek Krievijā, bet pie mums nekas tāds nav. Filma ir izveidota tik meistarīgi, ka liek iejusties galveno varoņu ādā un automātiski projicēt viņu pārdzīvojumus uz sevi, neasociējot notikumus ar kādu konkrētu valsti.

Pirmais, kas jāpaslāvē – skaņas efekti, kas ir ļoti pārdomāti un spēj divu stundu garumā noturēt skatītājos sajūtu, ka tulīt-tulīt kaut kas notiks. Otrais – operatora darbs. Tālskati, pārlēcieni uz sīkām detaļām un pati filmēšanas vietas izvēle raisa asociācijas ar Padomju laika latviešu dokumentālā kino meistaru pērlēm, kad viltīgi nofilmēti dažādu ainavu skati varēja pateikt daudz vairāk, nekā aktieru dialogs. Trešais – aktieri. Serebrjakovs un Ļadova, kas jau ir pazīstami publikai, ir lieliski tikuši galā ar savu uzdevumu.

Pēc šīs filmas atcerējos sarunu ar kādu paziņu, ar kuru mums ir ļoti lielas domstarpības Eiropas jautājumā. Viņš man bieži pārmet, ko tādu labu es saskatu ES? Saka, ka kamēr nebijām ES dalībvalsts, ražošana mums bija, nebija visādu dīvainu un grūti izpildāmu noteikumu, kuru dēļ cieš zemnieki u.t.t. Un es vienmēr viņam atbildēju – bet brīvība? Iespēja dzīvot demokrātiskā valstī, iespēja nebaidīties runāt to, ko tu domā, iespēja protestēt pret netaisnību un vispār jebko, kas tev nepatīk. Es un daudzi mani vienaudži laikam jau piederam citam cilvēku līmenim vai paaudzei, kad brīvība un taisnīgums ir svarīgāks par labklājību un citiem “redzamajiem” labumiem. Es aizdomājos, ko gan es darītu vietā, kur ir tādа visatļautība un netaisnība? Godīgi – nezinu.

Man joprojām filmas labuma/sliktuma galvenais kritērijs ir – vai filma izraisa emocijas un liek aizdomāties par lietām, notikumiem pasaulē? Mans slēdziens – ir laba. Ir vērts noskatīties.

Advertisements

About redijs

Auns pēc horoskopa un pārliecības. Visa man un manī ir par daudz – par daudz domu, par daudz mērķu, par daudz pārliecības un par daudz šaubu, par daudz gan asaru, gan smieklu. Pat brīvības dažreiz par daudz. Bet es kaut kā dzīvoju ar šo visu, mēģinu priecāties par dzīvi, ne tikai par savējo, bet arī par apkārtējo. Daudz smaidu, to arī jums iesaku. Veselības no tā, ka katru reizi, kad jūs dusmojaties (piemēram, kad kāds trolejbusā jūs pagrūda), nepaliks vairāk. Piedzimu vēl PSRS , apbrīnojami skaistā pilsētiņā Daugavas krastos, ar salauztām lāpstiņām un smagu raksturu, bet ļoti lielām acīm un gariem matiem. Tagad dzīvoju Rīgā, tās ielas mani iedvesmo un liek smaidīt. Bet nākotnē ceru pārvākties vēl tuvāk jūrai, bez kuras neiedomājos savu dzīvi.

One response »

  1. Atpakaļ ziņojums: Latvijas blogāres apskats #34 (19.01.-25.01.). | baltais runcis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s