Ir tādas dienas…

Standarta

8036438_l… kad liekas,  ka viss ir tieši tā, kā tam jābūt. Esmu absolūtā harmonijā ar sevi un pasauli. Pēc pusotras dienas sāksies mans atvaļinājums, darbā jāpabeidz visi nepabeigtie darbiņi, soma nav sapakota (un tur, es jums teikšu, ir, ko pakot 2 nedēļām!), māja jāsakārto, jo manas prombūtnes laikā pie mums būs ciemiņi, biļetes jānopērk, laivas jāatrod un jānorezervē, instrukcijas visiem jāatstāj, maršruts jāsaplāno, ceļgals pa diennakti jāizārstē, bet es – es sēžu kā simtsgadīgs filozofs un vēsā mierā pārlieku mantas, klausos Sade un Erikah Badu un piedejoju.

Viss būs. Un šis šķietams haoss – kad tavā priekšā daudz darbu ar nezināmu iznākumu, kas atkarīgi no citiem apstākļiem un var mierīgi izgāzties, bet tev ir jāžonglē ar tiem un jāmeklē risinājumi ļoti īsā laikā – patiesībā tas ir mans mīļākais stāvoklis. Sajūties visuvarena un visuvaroša.

 

Pastaiga Mangaļsala-Saulkrasti

Standarta

20160703_124317.jpgPievienojamies kolosālu cilvēku bariņam 1836.lv, kas iet apkārt Latvijai pa tās robežu. Izzina, izbauda, izsvīst, izdzied prieku par skaisto Laviju, par kopā būšanu un arī par iespēju būt vienatnē ar dabu.

Daudzi ir neizpratnē, kāpēc gan es labprātīgi piedalītos tādā pasākumā. Tāds gabals ir jānoiet karstumā un lietū, bieži vien ar nobērztām kājām vai nodegušiem pleciem, smagām somām. Iemesli ir dažādi: dažiem tā ir iespēja sakārtot savas domas, daži pārbauda sevi un savu spēju robežas, citiem tas ir tāds sporta veids, kāds iet kompānijas pēc, vēl kāds ārstē savu sirdi vai, tā kā es – sāpošu muguru. Motīvācija ir dažāda, mērķis ir viens – aiziet līdz galam, pa ceļam izbaudot visu to, ko daba un līdzcilvēki tev ir sarūpējuši. Read the rest of this entry

Pārgājiena plānošana.

Standarta

Dollarphotoclub_56658930Pateicoties saviem vecākiem, esmu cilvēks, kas ar dabu un dzīvošanu mežā ir uz tu, jo mani pirmie izbraucieni pie dabas un dzīvošana teltīs sākās vēl pirms man apritēja viens gadiņš. Taču vienmēr izbraucieni pie dabas bija tik tiešām IZBRAUCIENI, kaut gan mēs uzstājīgi turpinājām saukt tos par PĀRGĀJIENIEM, jo līdz kādam ezeram vai mežam devāmies ar mašīnu.

Kaut kad iepriekšējā gada beigās es izdomāju, ka ir jāizlabo šī dzīves netaisnība un atbilstoši nosaukumam jāsāk doties pārgājienos kājām. Tad nu Read the rest of this entry

Laivu brauciens pa Latgales ezeriem

Standarta

image

Tā nu ir sanācis, ka kaut kad pavasarī uzduros vienam foršam stāstam par laivu braucienu turpat manā dzimtajā Latgalē. Āķis lūpā un es jau sāku štukot, kuru tad varētu pierunāt doties vairāku dienu laivu braucienā caur 8 ezeriem. Ar lielām šaubām piedāvāju Aijai (ar šaubām tāpēc, ka cilvēks slikti peld un nejūtas droši uz ūdens). Iedevu palasīt to stāstu, parādīju karti un ceļabiedrs bija gatavs! Tad sākās plānošana un gaidīšana (nolēmām braukt jūlija beigās, kad abām bija atvaļinājumi). Jāpiebilst, ka lielākā daļa mūsu radu un draugu šo mūsu lielu degsmi laivot nesaprata un domāja, ka trīs dienu brauciens divām jaunkundzēm bez laivošanas pieredzes ir pilnīgs kukū. Bet nekas, tas tikai padarīja šo pasākumu vēl vairāk aizraujošu. 🙂

Maršruts: Dridzis – Ots – Ārdavs – Sivers – Dubnas izteka – Lejas ezers – Cārmanis – Jazinka – Velnezers.

Sestdien, plkst. 9.00 (kas bija otrā siltākā diena šovasar!)  sakrāmējām mantas mašīnā un devāmies no Krāslavas (kur mums abām paveicās piedzimt) uz Dridža ezeru, kur pie viesu mājas “Dridži” mums bija atstāta laiva. Izvēlējamies smailīti, kaut gan Aijai bija doma ņemt kanoe. Beigās abas bijām priecīgas par šo izvēli. Sakrāmējām mantas ūdensizturīgos maisos, uzvilkām vestes (labi, tikai Aija uzvilka, bet man bija gana neērti, turklāt peldēšanas pieredze man ir lielāka nekā staigāšanas pieredze) un iekāpām laivā.

Read the rest of this entry

Leviatāns. Andrejs Zvjagincevs.

Standarta

Noskatījos pirms vairākām dienām un sapratu, ka man būs nepieciešams kāds laiks, lai “sagremotu” šo filmu. Tā nav tik smaga kā paša Zvjaginceva “Atgriešanās” (Возвращение) vai kur nu vēl Balabanova “Gruz 200” (Груз 200), taču liek sajusties tik bezspēcīgam, tik mazam sistēmas priekšā. Un es te nerunāšu par to, ka tā notiek Krievijā, bet pie mums nekas tāds nav. Filma ir izveidota tik meistarīgi, ka liek iejusties galveno varoņu ādā un automātiski projicēt viņu pārdzīvojumus uz sevi, neasociējot notikumus ar kādu konkrētu valsti.

Read the rest of this entry

Adore

Standarta

Sen neesmu neko rakstījusi, kaut gan izlasīts un redzēts ir daudz kas. Diemžēl politologu manī nav iespējams nedz iznīcināt, nedz apklusināt, tāpēc kopš februāra gandrīz visa mana uzmanība pievērsta Ukrainai. Taču vakar redzēju tik brīnišķīgu filmu, ka nevaru nepadalīties ar iespaidiem.

Adore. Filma, kurā var iemīlēties. Īpaši, ja esi cilvēks ar senseniem sapņiem par Austrāliju. Neaprakstami skaista Austrālija, apburošas galvenās varones Naomi Votsa un Robina Raita, viņu abu nepieklājīgi skaisti dēli un nebeidzamā vasara okeāna krastā. Neiedomājami sarežģīts mīlasstāsts. Režisoram un operatoram izdevās ļoti pievilcīgi parādīt nepieklājīgu un, pēc sabiedrības domām, nepieņēmamu uzvedību. Varētu izstāstīt sižetu, bet negribu bojāt pārsteigumu. Tikai vienu retorisku jautājumu pārdomām – vai ir normāli iemīlēties savas labākās draudzenes dēlā?

Un kā man sagribējās uz Austrāliju! Es ļoti, ļoti mīlu Latviju, bet vai tās nebūtu ideālas vecumdienas, kad vari pamosties no okeāna skaņām, vakariņot ar skatu uz okeānu un iemigt, redzot, kā saulē pazūd aiz horizonta?

 

Nepārspējamā Merila Strīpa

Standarta

Es nevaru pārstāt brīnīties par šīs amerikāņu aktrises talantu. Viņa ar savu aktierspēli spēj piešķirt kaut kādu maģisku noskaņu jebkurai filmai. Viņa ir izdaiļojusi ar savu klātbūtni tādas filmas kā The Hours, Lions for Lambs, Julie & Julia, It’s Complicated. Vienpersoniski “izvilkusi” ar savu spēku The Iron Lady, izveidojusi lieliskus duētus filmās Kramer vs. Kramer un Hope Springs. Un tik daudz filmu es vēl nemaz nepaspēju noskatīties.

Bet te būs viens gabaliņš no TV šova, kur Merilai palūdza nolasīt pavisam parastus tekstus, iejūtoties dažādos tēlos. Jāsaka, ka ar uzdevumu viņa tika galā izcili!