Kolka-Dubulti 2018

Standarta

20180526_033725

Nedaudz priekšvēstures tiem, kas nezin, kas ir Kolka-Dubulti:

Ir tāds pasākums, kad maija beigās bariņš ar nenormāliem cilvēkiem (šogad 1058) savācās kopā, lai noietu kājām attālumu no Kolkas līdz Dubultiem. 55 stundās. Labprātīgi un par to pat nedaudz piemaksājot. WTF? – jūs noteikti padomāsiet. Atzīšos, ka pirms gadiem 3 vai 4 gadiem tāda bija arī mana pirmā doma, uzzinot par šo pasākumu. Bet, lasot gājēju un oganizotoru stāstus, manas domas mainījās un, protams, bija āķis lūpā un cerēju, ka kadreiz varēšu pamēģināt. Gribēju iet Kolka-Dubulti pagājušgad, bet, diemžēl, mani celīši pārstāja normāli funkcionēt vēl aprīlī, tā kā 2017. gadā dalība gāja man secen.  Tāpēc par nākamo gājienu sāku domāt vēl rudenī.

Bija 31. decembris, mani visnemīļākie svētki. Iebraucu Dominā un sapratu, ka jābēg mājās no šī pūļa, kas kā masu psihozē iepērk šampi un cer, ka naktī notiks kaut kāds brīnums un viņu dzīve mainīsies. Ieskrēju viena sporta veikalā un apstājos pie apavu plaukta. Atceros, ka uzmērīju krosenes un pateicu sev – Renāt, tu pamēģināsi startēt KD 2018. Še tev krosenes, ar rītdienu sāksi gatavoties. Atpakaļceļa vairs nebija un 1. janvārī, kamēr visi vēl gulēja, es aizgāju savā 2018. gada pirmajā 10 km pastaigā pa mežu. Pēc tam vēl bija daudz mazāku un lielāku gājienu, man liekas, ka ceļu no Mangaļsalas līdz Carnikavai esmu izpētījusi tā, ka varētu ekskursijas vadīt. Vienvārdsakot – pamazām gatavojos.  Read the rest of this entry

Advertisements

Filmu izlase 6

Standarta

Карп отмороженный – smiekli caur asarām. Līdz pašai sirdij.

Gards kumosiņš no Krievijas. Kādas 3 reizes redzēju pāris epizodes un galīgi nepaķēra. Kaut kā pārāk prasti man likās, iespaids, ka tā būs kaut kāda viduvējā, depresīvā krievu drāma, kādu ir miljons. Bet tā afiša nelika mani mierā. Nu nevar būt sūdīgai filmai tik uzrunājoša afiša. Un tas vienu vakaru es saņēmos to noskatīties.   Read the rest of this entry

1836 gājieni. Kāpēc mēs ejam?

Standarta

IMG_6299

Es iesāku šo rakstu kaut kad 2016. gada jūlija sākumā, neilgi pēc mana pirmā 1836 gājiena. Es ļoti skaidri atceros, kā pirmo reizi uzdevu sev šo jautājumu “Kāpēc es eju?”. Tas notika kaut kur pusceļā starp Mangaļsalu un Carnikavu, kad liela tveice un pirmās sāpes kājās darīja savu un mēs beidzot pārstājām tarkšķēt, lai padomātu par kaut ko svarīgāku.  Read the rest of this entry

Trīspadsmitais stāsts /Diāna Seterfīlda/

Standarta

81KOIdTwCVL

Droši vien tagad, kad izlasīju šo grāmatu jau trešo reizi, varu teikt, ka tā ir viena no manām mīļākajām grāmatām. Kas man patīk? Pirmkārt, pats stāsta sižets – tik ļoti sarežģīts, tik bagāts ar negaidītiem pavērsieniem (būsim godīgi, ar grāmatām, tāpat kā ar filmām, kad lasi daudz, jau pašā sākumā vari saprast, kādas būs beigas, taču šis noteikti nav tas gadījums). Lasot grāmatu, diezgan bieži nācās izbrīnā izkliegt – Ko!?!? Nē!!! Nevar būt! Man patīk autori, kas var manas smadzenes “apmānīt” un pārsteigt. Otrkārt, stāstam piemīt tāda neliela mistikas piegarša. Neesmu nekāds fantastikas vai mistikas cienītājs, taču te viss bija ar mēru un lielu gaumi. Treškārt, ļoti patīk pats rakstīšanas stils, kā grāmata ir strukturēta. Pirms gadiem pieciem pirmoreiz piekēru sevi pie domas, ka pētu tieši tādas “tehniskās” lietas – kā stāsts uzbūvēts, kā sadalīts nodaļās, kā autors pāriet no pagātnes notikumiem uz nākotni u.t.t. No trīspadsmitā stāstā tiešām bija, ko mācīties.

Stāsts ir par kādu vecu un ļoti populāru rakstnieci, kas gatavojas doties mūžībā un vēlas izstāstīt savu dzīves stāstu. Neskatoties uz to, ka savas dzīves laikā viņai bija iespēja to izdarīt neskaitāmas reizes, katra no viņas intervijām par savu dzīvi bija skaisti savērpti meli, bet tagad viņa ir gatava atklāt patiesību. Un šī patiesība neatstās vienaldzīgu nevienu. Dīvainās galvenās varones mātes un viņas brāļa attiecības, grezna ģimenes māja, kas slēpj daudzus jo daudzus noslēpumus, rakstnieces mistiskā nākšana pasaulē, dvīņu māsa un mistiska saite, kas pastāv starp dvīņiem, dvīņu neparasta bērnība, ugunsgrēks un citas ģimenes nelaimes, pamestais bērns un  vēl daudz kas cits.  Ar grāmatu bija kā ar ļoti labu asa sizeta seriālu – tu seko līdzi notikumiem, izjūti to spriedzi un nevari apstāties un vienkārši aiziet gulēt. Vēl vienu nodaļu un tad vēl vienu… Varētu teikt, ka grāmata tur tevi gūstā. Taču pats smieklīgākais ir tas, ka pirmās 50 lappuses bija tik garlaicīgas, ka gribējās atlikt grāmatu malā un vairs nekad neatvērt. Turklāt t notika ne tikai pirmajā reizē, bet arī lasot otro un trešo reizi.

Neko vairāk par sižetu stāstīt negribu. Iesaku visiem izlasīt. Galvenais, izturēt pirmās 50 lapas, pēc tam būs fantastiski!

 

 

 

Ir tādas dienas…

Standarta

8036438_l… kad liekas,  ka viss ir tieši tā, kā tam jābūt. Esmu absolūtā harmonijā ar sevi un pasauli. Pēc pusotras dienas sāksies mans atvaļinājums, darbā jāpabeidz visi nepabeigtie darbiņi, soma nav sapakota (un tur, es jums teikšu, ir, ko pakot 2 nedēļām!), māja jāsakārto, jo manas prombūtnes laikā pie mums būs ciemiņi, biļetes jānopērk, laivas jāatrod un jānorezervē, instrukcijas visiem jāatstāj, maršruts jāsaplāno, ceļgals pa diennakti jāizārstē, bet es – es sēžu kā simtsgadīgs filozofs un vēsā mierā pārlieku mantas, klausos Sade un Erikah Badu un piedejoju.

Viss būs. Un šis šķietams haoss – kad tavā priekšā daudz darbu ar nezināmu iznākumu, kas atkarīgi no citiem apstākļiem un var mierīgi izgāzties, bet tev ir jāžonglē ar tiem un jāmeklē risinājumi ļoti īsā laikā – patiesībā tas ir mans mīļākais stāvoklis. Sajūties visuvarena un visuvaroša.

 

Pastaiga Mangaļsala-Saulkrasti

Standarta

20160703_124317.jpgPievienojamies kolosālu cilvēku bariņam 1836.lv, kas iet apkārt Latvijai pa tās robežu. Izzina, izbauda, izsvīst, izdzied prieku par skaisto Laviju, par kopā būšanu un arī par iespēju būt vienatnē ar dabu.

Daudzi ir neizpratnē, kāpēc gan es labprātīgi piedalītos tādā pasākumā. Tāds gabals ir jānoiet karstumā un lietū, bieži vien ar nobērztām kājām vai nodegušiem pleciem, smagām somām. Iemesli ir dažādi: dažiem tā ir iespēja sakārtot savas domas, daži pārbauda sevi un savu spēju robežas, citiem tas ir tāds sporta veids, kāds iet kompānijas pēc, vēl kāds ārstē savu sirdi vai, tā kā es – sāpošu muguru. Motīvācija ir dažāda, mērķis ir viens – aiziet līdz galam, pa ceļam izbaudot visu to, ko daba un līdzcilvēki tev ir sarūpējuši. Read the rest of this entry

Pārgājiena plānošana.

Standarta

Dollarphotoclub_56658930Pateicoties saviem vecākiem, esmu cilvēks, kas ar dabu un dzīvošanu mežā ir uz tu, jo mani pirmie izbraucieni pie dabas un dzīvošana teltīs sākās vēl pirms man apritēja viens gadiņš. Taču vienmēr izbraucieni pie dabas bija tik tiešām IZBRAUCIENI, kaut gan mēs uzstājīgi turpinājām saukt tos par PĀRGĀJIENIEM, jo līdz kādam ezeram vai mežam devāmies ar mašīnu.

Kaut kad iepriekšējā gada beigās es izdomāju, ka ir jāizlabo šī dzīves netaisnība un atbilstoši nosaukumam jāsāk doties pārgājienos kājām. Tad nu Read the rest of this entry