1836 gājieni. Kāpēc mēs ejam?

Standarta

IMG_6299

Es iesāku šo rakstu kaut kad 2016. gada jūlija sākumā, neilgi pēc mana pirmā 1836 gājiena. Es ļoti skaidri atceros, kā pirmo reizi uzdevu sev šo jautājumu “Kāpēc es eju?”. Tas notika kaut kur pusceļā starp Mangaļsalas un Carnikavu, kad liela tveice un pirmās sāpes kājās darīja savu un mēs beidzot pārstājām tarkšķēt, lai padomātu par kaut ko svarīgāku.  Read the rest of this entry

Advertisements

Trīspadsmitais stāsts /Diāna Seterfīlda/

Standarta

81KOIdTwCVL

Droši vien tagad, kad izlasīju šo grāmatu jau trešo reizi, varu teikt, ka tā ir viena no manām mīļākajām grāmatām. Kas man patīk? Pirmkārt, pats stāsta sižets – tik ļoti sarežģīts, tik bagāts ar negaidītiem pavērsieniem (būsim godīgi, ar grāmatām, tāpat kā ar filmām, kad lasi daudz, jau pašā sākumā vari saprast, kādas būs beigas, taču šis noteikti nav tas gadījums). Lasot grāmatu, diezgan bieži nācās izbrīnā izkliegt – Ko!?!? Nē!!! Nevar būt! Man patīk autori, kas var manas smadzenes “apmānīt” un pārsteigt. Otrkārt, stāstam piemīt tāda neliela mistikas piegarša. Neesmu nekāds fantastikas vai mistikas cienītājs, taču te viss bija ar mēru un lielu gaumi. Treškārt, ļoti patīk pats rakstīšanas stils, kā grāmata ir strukturēta. Pirms gadiem pieciem pirmoreiz piekēru sevi pie domas, ka pētu tieši tādas “tehniskās” lietas – kā stāsts uzbūvēts, kā sadalīts nodaļās, kā autors pāriet no pagātnes notikumiem uz nākotni u.t.t. No trīspadsmitā stāstā tiešām bija, ko mācīties.

Stāsts ir par kādu vecu un ļoti populāru rakstnieci, kas gatavojas doties mūžībā un vēlas izstāstīt savu dzīves stāstu. Neskatoties uz to, ka savas dzīves laikā viņai bija iespēja to izdarīt neskaitāmas reizes, katra no viņas intervijām par savu dzīvi bija skaisti savērpti meli, bet tagad viņa ir gatava atklāt patiesību. Un šī patiesība neatstās vienaldzīgu nevienu. Dīvainās galvenās varones mātes un viņas brāļa attiecības, grezna ģimenes māja, kas slēpj daudzus jo daudzus noslēpumus, rakstnieces mistiskā nākšana pasaulē, dvīņu māsa un mistiska saite, kas pastāv starp dvīņiem, dvīņu neparasta bērnība, ugunsgrēks un citas ģimenes nelaimes, pamestais bērns un  vēl daudz kas cits.  Ar grāmatu bija kā ar ļoti labu asa sizeta seriālu – tu seko līdzi notikumiem, izjūti to spriedzi un nevari apstāties un vienkārši aiziet gulēt. Vēl vienu nodaļu un tad vēl vienu… Varētu teikt, ka grāmata tur tevi gūstā. Taču pats smieklīgākais ir tas, ka pirmās 50 lappuses bija tik garlaicīgas, ka gribējās atlikt grāmatu malā un vairs nekad neatvērt. Turklāt t notika ne tikai pirmajā reizē, bet arī lasot otro un trešo reizi.

Neko vairāk par sižetu stāstīt negribu. Iesaku visiem izlasīt. Galvenais, izturēt pirmās 50 lapas, pēc tam būs fantastiski!

 

 

 

Ir tādas dienas…

Standarta

8036438_l… kad liekas,  ka viss ir tieši tā, kā tam jābūt. Esmu absolūtā harmonijā ar sevi un pasauli. Pēc pusotras dienas sāksies mans atvaļinājums, darbā jāpabeidz visi nepabeigtie darbiņi, soma nav sapakota (un tur, es jums teikšu, ir, ko pakot 2 nedēļām!), māja jāsakārto, jo manas prombūtnes laikā pie mums būs ciemiņi, biļetes jānopērk, laivas jāatrod un jānorezervē, instrukcijas visiem jāatstāj, maršruts jāsaplāno, ceļgals pa diennakti jāizārstē, bet es – es sēžu kā simtsgadīgs filozofs un vēsā mierā pārlieku mantas, klausos Sade un Erikah Badu un piedejoju.

Viss būs. Un šis šķietams haoss – kad tavā priekšā daudz darbu ar nezināmu iznākumu, kas atkarīgi no citiem apstākļiem un var mierīgi izgāzties, bet tev ir jāžonglē ar tiem un jāmeklē risinājumi ļoti īsā laikā – patiesībā tas ir mans mīļākais stāvoklis. Sajūties visuvarena un visuvaroša.

 

Pastaiga Mangaļsala-Saulkrasti

Standarta

20160703_124317.jpgPievienojamies kolosālu cilvēku bariņam 1836.lv, kas iet apkārt Latvijai pa tās robežu. Izzina, izbauda, izsvīst, izdzied prieku par skaisto Laviju, par kopā būšanu un arī par iespēju būt vienatnē ar dabu.

Daudzi ir neizpratnē, kāpēc gan es labprātīgi piedalītos tādā pasākumā. Tāds gabals ir jānoiet karstumā un lietū, bieži vien ar nobērztām kājām vai nodegušiem pleciem, smagām somām. Iemesli ir dažādi: dažiem tā ir iespēja sakārtot savas domas, daži pārbauda sevi un savu spēju robežas, citiem tas ir tāds sporta veids, kāds iet kompānijas pēc, vēl kāds ārstē savu sirdi vai, tā kā es – sāpošu muguru. Motīvācija ir dažāda, mērķis ir viens – aiziet līdz galam, pa ceļam izbaudot visu to, ko daba un līdzcilvēki tev ir sarūpējuši. Read the rest of this entry

Pārgājiena plānošana.

Standarta

Dollarphotoclub_56658930Pateicoties saviem vecākiem, esmu cilvēks, kas ar dabu un dzīvošanu mežā ir uz tu, jo mani pirmie izbraucieni pie dabas un dzīvošana teltīs sākās vēl pirms man apritēja viens gadiņš. Taču vienmēr izbraucieni pie dabas bija tik tiešām IZBRAUCIENI, kaut gan mēs uzstājīgi turpinājām saukt tos par PĀRGĀJIENIEM, jo līdz kādam ezeram vai mežam devāmies ar mašīnu.

Kaut kad iepriekšējā gada beigās es izdomāju, ka ir jāizlabo šī dzīves netaisnība un atbilstoši nosaukumam jāsāk doties pārgājienos kājām. Tad nu Read the rest of this entry

Laivu brauciens pa Latgales ezeriem

Standarta

image

Tā nu ir sanācis, ka kaut kad pavasarī uzduros vienam foršam stāstam par laivu braucienu turpat manā dzimtajā Latgalē. Āķis lūpā un es jau sāku štukot, kuru tad varētu pierunāt doties vairāku dienu laivu braucienā caur 8 ezeriem. Ar lielām šaubām piedāvāju Aijai (ar šaubām tāpēc, ka cilvēks slikti peld un nejūtas droši uz ūdens). Iedevu palasīt to stāstu, parādīju karti un ceļabiedrs bija gatavs! Tad sākās plānošana un gaidīšana (nolēmām braukt jūlija beigās, kad abām bija atvaļinājumi). Jāpiebilst, ka lielākā daļa mūsu radu un draugu šo mūsu lielu degsmi laivot nesaprata un domāja, ka trīs dienu brauciens divām jaunkundzēm bez laivošanas pieredzes ir pilnīgs kukū. Bet nekas, tas tikai padarīja šo pasākumu vēl vairāk aizraujošu. 🙂

Maršruts: Dridzis – Ots – Ārdavs – Sivers – Dubnas izteka – Lejas ezers – Cārmanis – Jazinka – Velnezers.

Sestdien, plkst. 9.00 (kas bija otrā siltākā diena šovasar!)  sakrāmējām mantas mašīnā un devāmies no Krāslavas (kur mums abām paveicās piedzimt) uz Dridža ezeru, kur pie viesu mājas “Dridži” mums bija atstāta laiva. Izvēlējamies smailīti, kaut gan Aijai bija doma ņemt kanoe. Beigās abas bijām priecīgas par šo izvēli. Sakrāmējām mantas ūdensizturīgos maisos, uzvilkām vestes (labi, tikai Aija uzvilka, bet man bija gana neērti, turklāt peldēšanas pieredze man ir lielāka nekā staigāšanas pieredze) un iekāpām laivā.

Read the rest of this entry

Leviatāns. Andrejs Zvjagincevs.

Standarta

Noskatījos pirms vairākām dienām un sapratu, ka man būs nepieciešams kāds laiks, lai “sagremotu” šo filmu. Tā nav tik smaga kā paša Zvjaginceva “Atgriešanās” (Возвращение) vai kur nu vēl Balabanova “Gruz 200” (Груз 200), taču liek sajusties tik bezspēcīgam, tik mazam sistēmas priekšā. Un es te nerunāšu par to, ka tā notiek Krievijā, bet pie mums nekas tāds nav. Filma ir izveidota tik meistarīgi, ka liek iejusties galveno varoņu ādā un automātiski projicēt viņu pārdzīvojumus uz sevi, neasociējot notikumus ar kādu konkrētu valsti.

Read the rest of this entry