Pavisam neliela grāmatiņa, kas lika smaidīt vairāku stundu garumā. Lasīju krieviski, izskatās, ka latviski nemaz nav pārtulkots pagaidām. Bet visiem, kas pārvalda krievu valodu ļoti, ļoti iesaku izlasīt šo franču rakstnieces darbu. Notomba raksta īsi, kodolīgi, izceļot tikai spilgtākus momentus, bez liekvārdības un ļoti, ļoti viegli.
Tas, ka izvēlējos šo grāmatu, bija tīra nejaušība. Atceros, ka taisījos braukt ar riteni pie jūras, ārā bija auksts, taču manī bija cerība, ka varbūt pie jūras tomēr uzspīdēs saulīte. Iemetu somā pirmo grāmatu, ko ieraudzīju plauktā(atkal jau, ar cerību, ka nepārsalšu un varēšu kaut kur pasēdēt un palasīt).
Atbraucot, konstatēju, ka jūrmalā ir pamatīga migla, taču gaiss bija dzestrs un braukt uzreiz mājās negribējās. Tā nu es atvēru to grāmatu un sāku lasīt.
Jāsaka, ka par pirmo nodaļu biju diezgan izbrīnīta, jo tur viens cilvēks stāsta citam, ka nedrīkst laist savā mājā nepazīstamus cilvēkus, jo viņi var pēkšņi nomirt tavu acu priekšā un policija izdomās, ka tā noteikti ir bijusi slepkavība. Kaut kas tik absurds lika man aizdomāties, vai vispār gribu lasīt šo grāmatu. Taču tas, kas notiek tālāk ir vienkārši neaprakstāmi. Lasīju un brīnījos, tad smejos, tad atkal brīnījos. Sižets ir tik absolūti neiedomājams un nereāls, ka nepamanīju, ka pāris stundu laikā izlasīju šo grāmatu. Tālāk neko par sižetu nestāstīšu, negribu izbojāt pārsteigumu.
Visu mājupceļu braucu smaidīdama. Jo man liekas, ka kaut ko tik foršu var uzrakstīt tikai ģeniāls vai ļoti talantīgs cilvēks. Un tagad man sācies Notombas periods, izlasīju latviski arī “Merkuru”, tagad iesāku “Bailes un trīsas”, bet nākošais obligāti būs “Svešinieks kaimiņos”.
Komentēt
Nav komentāri pagaidām
Komentāru RSS TrackBack Identifier URI
