The Visitor- ļoti aizkustinoša un patiesa filma. Par dzīvi bez kādas jēgas, par amerikāņu paranojisku attieksmi pret visiem iebraucējiem, par mīlestību, par emigrantu sapņiem Amerikā un par atklājumiem. Jāizceļ satriecošs Ričarda Dženkinsa tēlojums, taču arī pārējie aktieri, kas ir diezgan maz pazīstami, spēlē ļoti labi. Filma ir labs piemērs, kā ar salīdzinoši nelielu budžetu, fantastiskiem Ņujorkas skatiem un interesantu stāstu var uztaisīt ļoti labu filmu. Ak, gandrīz aizmirsu, filmā ir satriecoša mūzika
Winter’s Bone- Filma man asociēsies ar klusumu. Man bija sajūta, ka tajā nav nekādu skaņu, tikai sākumā un beigās. Stāsts par kādas meitenes ļoti smagu likteni- dzīvo viņa mazpilsētā(kura drīzāk atgādina laukus vai mežu), rūpējās par garīgi slimo māti un mazo māsu un brāli. Ēst viņiem nav ko, tāpēc viņa māca bērniem mēdīt un plēst nost ādu no vāverēm, māca viņus šaut un visādi citādi gatavo mazos reālajai dzīvei. Bet tēvs ir slavens ar kreka taisīšanu un bēguļošanu, turklāt, pēc pēdējā aresta ir ieķīlājis savu māju ar visu zemi. Pēdējais, starp citu, draud pāŗvērsties par īstu nelaimi, jo, ja tēvs neieradīsies tiesā noteiktā datumā, tad māju atņems. Tāpēc galvenā varone dodas meklēt savu tēvu un viss interesantākais notiek tieši tad. Filmā ir ko redzēt- dzīve Amerikas dziļajos laukos daudzus pārsteigs, citi brīnīsies par neparastām radnieciskām saitēm, kas tur pastāv, bet vēl kāds pārdzīvos par galvenās varones likteni.
The fighter- vēl viens Oskara nominants. Jāsaka, ka no visām Best Picture nominantēm, šī man patika vislabāk. Nav jau tā, ka es domātu, ka The King’s Speech nav pelnījusi Oskaru, protams, ir. Taču žūrijai ir savi kritēriji, man savi. Turklāt, tie ir pavisam subjektīvi. Vienkārši dažreiz ir sajūta, ka IR un viss, bez iedziļināšanas detaļās. Nu labi, Beila un Leo tēlojums ir uz 10 ballēm.
Filma stāsta par kādu nenormālu ģimeni, kur ir 9(!!!) pieaugušie bērni, kas, kā izskatās, nekur nestrādā. No šiem 9 tikai 2 ir vīrieši, brāļi Mikijs un Dikijs(jā, smieklīgi, bet labi, ka ne Toms un Džerijs), kas nodarbojas ar boksu. Precīzāk, Mikijs nodarbojas, bet brālis viņu trenē. Ģīmene Mikijam, īpaši tirāniskā māte, narkomāns brālis, patēvs un histēriskās māsas ir tādas, kā lai saka… nu nedod Dievs kādam tādu ģimeni. Taču ģimeni neizvēlas un Mikijam ir vai nu jāatstāj sava ģimene vai nu jāturpina dzīvot šajā ārprātā. Un jautājums ir- kas ir stiprāks- veselais saprāts vai asins saites?
Bitter feast- nekad nedusmojiet šefpavāru. Tādu mācību ir guvis kāds kulinārijas kritiķis/blogeris, pēc tam, kad bija nopublicējis ļoti negatīvas atsauksmes par vienu no populārākajiem Amerikas pavāriem. Jāsaka, ka pavāru sadusmoja ne tik daudz vārdi, cik iespaids, ko šie vārdi atstāja- viņa TV šovam atteica filmēt jauno sezonu, restorānā nav gandrīz neviena klienta. Un tad viņš nolēma atriebties.
Paralēli vēl ir iepīts stāsts par galvenā varoņa neparastu bērnību, kura esamību filmā sākotnēji ir grūti saprast, liekas, ka tas ir kaut kas lieks. Taču pašā pēdējā kadrā viss paliek skaidrs, kā tad, kad esi salicis visas mozaikas daļiņas. Varbūt filma nav šedevrs, taču par sliktu es to arī nenosauktu.
Blue Valentine- THIS IS LOVE. Jā, jā, nevis puņķaina trausla romantika, kas neiztur nekādus dzīves pārbaudījumus, bet šis. Viena no 3 filmām, ko redzēju šogad un kas atstāja un mani ļoti lielu iespaidu. Filma, ko noteikti skatīšos vēlreiz un neaizmirsīšu. Kāpēc? Pirmkārt, dēļ aktieriem. Es neatceros nevienu filmu, kur abi aktieri būtu tik vienlīdz izcili spēlējuši. Gan Rajens Gosling, gan Mišela Viljamsa ļoti pārliecinoši spēlē cilvēkus tagad un toreiz, kad viņi biji tikko iemīlējušies un viss šķita perfekts. Otrkārt, par mūziku. Filmas OST ir Must have savā plejlistē. Un treškārt, par stāstu. Par patiesu un ļoti sarežģītu mīlas stāstu, kas it kā brīdina- hei, ja tu mīli kādu neprātīgi, nedomā, ka tas obligāti ir uz visu mūžu vai, ka dzīve vienmēr būs tik satriecoša kā tagad.
Komentēt
Nav komentāri pagaidām
Komentāru RSS TrackBack Identifier URI
