Emilija Notomba. Le Fait du Prince / Кодекс принца/

Pavisam neliela grāmatiņa, kas lika smaidīt vairāku stundu garumā. Lasīju krieviski, izskatās, ka latviski nemaz nav pārtulkots pagaidām. Bet visiem, kas pārvalda krievu valodu ļoti, ļoti iesaku izlasīt šo franču rakstnieces darbu. Notomba raksta īsi, kodolīgi, izceļot tikai spilgtākus momentus, bez liekvārdības un ļoti, ļoti viegli.
Tas, ka izvēlējos šo grāmatu, bija tīra nejaušība. Atceros, ka taisījos braukt ar riteni pie jūras, ārā bija auksts, taču manī bija cerība, ka varbūt pie jūras tomēr uzspīdēs saulīte. Iemetu somā pirmo grāmatu, ko ieraudzīju plauktā(atkal jau, ar cerību, ka nepārsalšu un varēšu kaut kur pasēdēt un palasīt).
Atbraucot, konstatēju, ka jūrmalā ir pamatīga migla, taču gaiss bija dzestrs un braukt uzreiz mājās negribējās. Tā nu es atvēru to grāmatu un sāku lasīt.
Jāsaka, ka par pirmo nodaļu biju diezgan izbrīnīta, jo tur viens cilvēks stāsta citam, ka nedrīkst laist savā mājā nepazīstamus cilvēkus, jo viņi var pēkšņi nomirt tavu acu priekšā un policija izdomās, ka tā noteikti ir bijusi slepkavība. Kaut kas tik absurds lika man aizdomāties, vai vispār gribu lasīt šo grāmatu. Taču tas, kas notiek tālāk ir vienkārši neaprakstāmi. Lasīju un brīnījos, tad smejos, tad atkal brīnījos. Sižets ir tik absolūti neiedomājams un nereāls, ka nepamanīju, ka pāris stundu laikā izlasīju šo grāmatu. Tālāk neko par sižetu nestāstīšu, negribu izbojāt pārsteigumu.
Visu mājupceļu braucu smaidīdama. Jo man liekas, ka kaut ko tik foršu var uzrakstīt tikai ģeniāls vai ļoti talantīgs cilvēks. Un tagad man sācies Notombas periods, izlasīju latviski arī “Merkuru”, tagad iesāku “Bailes un trīsas”, bet nākošais obligāti būs “Svešinieks kaimiņos”.

The pārtraukums

Ārprāts, man pat bail skatīties, kad man ir bijis pēdējais ieraksts. Var jau meklēt dažādus attaisnojošus iemeslus kā darbs, datora neesamība, pārslēgšanās uz seriāliem, pārmaiņām manā dzīvē- taču man vienkārši nebija iedvesmas. Turklāt, tagad man ir arī klasiskā dienasgrāmata- papīra, ar bieziem, izšūtiem vākiem. Tur izlieku visu personiskāku, smagāku un citiem mazāk izprotamāku.
Taču lasīju daudz un arī redzēju daudzas jo daudzas skaistas filmas, tāpēc apsolos šodien kaut ko uzrakstīt par vienu vai otru tēmu.
Bet vispār- dzīve joprojām ir skaista un neprognozējama, pirmais, ko var redzēt uz manas sejas pamostoties, joprojām ir smaids- viss ir kā vienmēr. Nesen bijām pārgājienā pie Jazinkas ezera. Atpūtāmies tik labi, ka pat nogurām. Vēl mēnesi varēsim baudīt skaisto vasaru, bet tad nāks mans mīļākais mēnesis-septembris, kas tradicionāli būs piedzīvojumiem pārbagāts.

Filmu izlase 2

The Visitor- ļoti aizkustinoša un patiesa filma. Par dzīvi bez kādas jēgas, par amerikāņu paranojisku attieksmi pret visiem iebraucējiem, par mīlestību, par emigrantu sapņiem Amerikā un par atklājumiem. Jāizceļ satriecošs Ričarda Dženkinsa tēlojums, taču arī pārējie aktieri, kas ir diezgan maz pazīstami, spēlē ļoti labi. Filma ir labs piemērs, kā ar salīdzinoši nelielu budžetu, fantastiskiem Ņujorkas skatiem un interesantu stāstu var uztaisīt ļoti labu filmu. Ak, gandrīz aizmirsu, filmā ir satriecoša mūzika

Winter’s Bone- Filma man asociēsies ar klusumu. Man bija sajūta, ka tajā nav nekādu skaņu, tikai sākumā un beigās. Stāsts par kādas meitenes ļoti smagu likteni- dzīvo viņa mazpilsētā(kura drīzāk atgādina laukus vai mežu), rūpējās par garīgi slimo māti un mazo māsu un brāli. Ēst viņiem nav ko, tāpēc viņa māca bērniem mēdīt un plēst nost ādu no vāverēm, māca viņus šaut un visādi citādi gatavo mazos reālajai dzīvei. Bet tēvs ir slavens ar kreka taisīšanu un bēguļošanu, turklāt, pēc pēdējā aresta ir ieķīlājis savu māju ar visu zemi. Pēdējais, starp citu, draud pāŗvērsties par īstu nelaimi, jo, ja tēvs neieradīsies tiesā noteiktā datumā, tad māju atņems. Tāpēc galvenā varone dodas meklēt savu tēvu un viss interesantākais notiek tieši tad. Filmā ir ko redzēt- dzīve Amerikas dziļajos laukos daudzus pārsteigs, citi brīnīsies par neparastām radnieciskām saitēm, kas tur pastāv, bet vēl kāds pārdzīvos par galvenās varones likteni.

The fighter- vēl viens Oskara nominants. Jāsaka, ka no visām Best Picture nominantēm, šī man patika vislabāk. Nav jau tā, ka es domātu, ka The King’s Speech nav pelnījusi Oskaru, protams, ir. Taču žūrijai ir savi kritēriji, man savi. Turklāt, tie ir pavisam subjektīvi. Vienkārši dažreiz ir sajūta, ka IR un viss, bez iedziļināšanas detaļās. Nu labi, Beila un Leo tēlojums ir uz 10 ballēm.
Filma stāsta par kādu nenormālu ģimeni, kur ir 9(!!!) pieaugušie bērni, kas, kā izskatās, nekur nestrādā. No šiem 9 tikai 2 ir vīrieši, brāļi Mikijs un Dikijs(jā, smieklīgi, bet labi, ka ne Toms un Džerijs), kas nodarbojas ar boksu. Precīzāk, Mikijs nodarbojas, bet brālis viņu trenē. Ģīmene Mikijam, īpaši tirāniskā māte, narkomāns brālis, patēvs un histēriskās māsas ir tādas, kā lai saka… nu nedod Dievs kādam tādu ģimeni. Taču ģimeni neizvēlas un Mikijam ir vai nu jāatstāj sava ģimene vai nu jāturpina dzīvot šajā ārprātā. Un jautājums ir- kas ir stiprāks- veselais saprāts vai asins saites?

Bitter feast- nekad nedusmojiet šefpavāru. Tādu mācību ir guvis kāds kulinārijas kritiķis/blogeris, pēc tam, kad bija nopublicējis ļoti negatīvas atsauksmes par vienu no populārākajiem Amerikas pavāriem. Jāsaka, ka pavāru sadusmoja ne tik daudz vārdi, cik iespaids, ko šie vārdi atstāja- viņa TV šovam atteica filmēt jauno sezonu, restorānā nav gandrīz neviena klienta. Un tad viņš nolēma atriebties.
Paralēli vēl ir iepīts stāsts par galvenā varoņa neparastu bērnību, kura esamību filmā sākotnēji ir grūti saprast, liekas, ka tas ir kaut kas lieks. Taču pašā pēdējā kadrā viss paliek skaidrs, kā tad, kad esi salicis visas mozaikas daļiņas. Varbūt filma nav šedevrs, taču par sliktu es to arī nenosauktu.

Blue Valentine- THIS IS LOVE. Jā, jā, nevis puņķaina trausla romantika, kas neiztur nekādus dzīves pārbaudījumus, bet šis. Viena no 3 filmām, ko redzēju šogad un kas atstāja un mani ļoti lielu iespaidu. Filma, ko noteikti skatīšos vēlreiz un neaizmirsīšu. Kāpēc? Pirmkārt, dēļ aktieriem. Es neatceros nevienu filmu, kur abi aktieri būtu tik vienlīdz izcili spēlējuši. Gan Rajens Gosling, gan Mišela Viljamsa ļoti pārliecinoši spēlē cilvēkus tagad un toreiz, kad viņi biji tikko iemīlējušies un viss šķita perfekts. Otrkārt, par mūziku. Filmas OST ir Must have savā plejlistē. Un treškārt, par stāstu. Par patiesu un ļoti sarežģītu mīlas stāstu, kas it kā brīdina- hei, ja tu mīli kādu neprātīgi, nedomā, ka tas obligāti ir uz visu mūžu vai, ka dzīve vienmēr būs tik satriecoša kā tagad.

8.marts

Lai arī ko daļa no Jums neteiktu, es šos svētkus mīlu. Un tas ir daudz, jo man nepatīk nedz Jaunais gads, nedz Jāņi, nedz Valentīndiena un Helovīns,nedz dzimšanas diena un arī ne Lieldienas… Man patīk Ziemassvētki, vārda diena, 8.marts un kapu svētki(nekādu pārpratumu, lūdzu, vienkārši tā nu ir mūsu Latgales klana sanākšanas diena).
Daudzi saka- postpadomju mantojums, citi neatzīst, jo sievietes taču cīnās par līdztiesību un tāpēc nekādas īpašas attieksmes pret viņām… Bet mani gluži vienkārši ir pieradinājuši(varbūt izlutinājuši?) pie šiem svētkiem. Atceros, ka jau no pirmajām skolas klasēm, Dima mācēja pārsteigt ar pirmajām pašaudzētajām tulpēm gan klasesbiedrenes, gan skolotājas. Un arī tētis vienmēr centās mūs ar mammu palutināt neskatoties uz to, ka ne vienmēr bija mājās šajā dienā. Un arī gandrīz visi radi-vīrieši šajā dienā zvana un apsveic…
Tāpēc jā, es jūtos īpaši šajā dienā un to Jums novēlu. Protams, ne tikai šajā dienā, bet arī šodien ir labi.

Sveiciens sievietēm

Čaks Polanjuks “Apsēstie”

Vienā literatūras forumā nesen atradu diskusiju par “pretīgāko grāmatu, ko esat lasījuši”. Stabilu līderpozīciju tur ir ieņēmis “Amerikāņu psihs”, ko pagaidām nebija tas gods izlasīt. Taču, ja man būtu jāatbild uz šo jautājumu, izvēloties no tā grāmatu klāsta, ko līdz šim esmu izlasījusi, tad mans absolūts līderis būtu Čaka Polanjuka “Apsēstie”.

Neskatoties uz visu “šausmīgumu” un “pretīgumu”, grāmata man patika. Man vispār patīk Polanjuka rakstīšanas maniere(viņš ir uzrakstījis arī lielisko Cīņas klubu un Neredzamos briesmoņus), “Apsēstie” sastāv no daudziem ļoti interesanti sakārtoties stāstiem par dažādiem cilvēkiem( tāpēc topošajiem rakstniekiem šī ir MUST READ grāmata). Ļoti pārsteidza, ka Polanjkam ir izdevies izdomāt katram no neskaitāma galveno varoņu skaita kādu ļoti īpašu un neparastu dzīvesstāstu, ārieni un raksturu(tiešām neatceros cik precīzi to bija, bet nu ļooooti daudz). Vēl viena laba lieta- grāmata lasās ļoti viegli, neskatoties uz savu biezumu(izņemot vienu vietu par negadījumu baseinā, kur pat es aizdomājos, vai spēšu lasīt tālāk).

Stāsts ir par to, ka kāds cilvēks, kas izskatās pēc slima vecīša, uzaicina visus gribētājus pavadīt 3 mēnešus vienā mājā, kur viņiem būs iespēja kļūt par rakstniekiem, scenāristiem u.t.t, uzrakstot savu superstāstu. 3 mēneši nekurienē, līdzi paņemt var tikai 1 somu. Un tādi entuziasti atrodas un aizbrauc uz to māju, kur dzīvo kopā un iepazīst viens otrā neparastus dzīvesstāstus un mērķus…

Kur ir tas pretīgums nestāstīšu, izlasīsiet paši. Tā nav nekāda viegla literatūra mīkstajos vākos. Bet literatūrā, tāpat kā kinō, nedrīkst ilgstoši iestrēgt meinstrīmā- Krēslas sāgā, Eat Pray Love, He’s just not that into you vai Lārsona meitenēs. Visu iepriekšminēto arī drīkst lasīt, bet savs prāts dažreiz ir jāpārsteidz ar kaut ko sarežģītāku un pikantāku. Ar kaut ko tādu ka “Apsēstie”.

Biutiful is beautiful

Paldies tam cilvēkam, kas mani aizveda uz šo filmu un varēju skatīties to uz lielā ekrāna ar kolosālu skaņu.
Filma ir īsta konfekte no manis iecienītā Alehandro Gonsalesa Innaritu(kurš filmējis arī 21 gramu, Bābeli un Amores Perros). Turklāt, galveno varoni atveido Havjers Bardems, kurš iekaroja manu sirdi ar savu tēlojumu filmā Mar Adentre vēl gadus 5 atpakaļ un ieņem stabilu vietu manā mīļāko aktieru pieciniekā. Filma kas šogad bija nominēta Oskaram kā labākā ārzemju filma, arī Bardems(neskatoties uz to, ka Kolins Firts ir vnk dievs, es tomēr klusībā turēju īkšķus par Bardemu)… Bet tie ir tikai sausi fakti, tāpēc tālāk par filmu.

Stāsts ir par Uksbālu, izskatīgu vīrieti labākajos gados, kas dzīvo Barselonā, ir precējies un audzina 2 bērnus. Daudzi jau uzbur pasakainas ainas, taču Uksbāla dzīvei, tāpat kā Barselonai, ir arī savā tumšā pusē. Viņam ir garīgi slima sieva, kas dzer un drāžas ar kuru katru(arī ar galvenā varoņa brāli-narkomānu), problēmas ar policiju dēļ emigrantiem-tirgoņiem, kurus viņš kontrolē un pieskata, bērni, kurus nav, kam atstāt. Vēl ir ārsts, kurš Uksbālam ir noteicis diagnozi “vēzis pēdējā stadijā” un atmērījis vēl pāris nedēļas dzīvošanai. Tam visām klāt – ekstrasensa spējas, kas palīdz Uksbālam sazināties ar mirušajiem un traucē mierīgi dzīvot. Lieki piebilst, ka ar šo bēdu un problēmu kokteili pietiktu, lai padarītu veselu pilsētu nelaimīgu, taču ar to visu ir jātiek galā Uksbālam vienam pašam. Vai viņš tiks ar to galā un kādus vēl pārsteigumus sagatavoja dzīve varonim jūs uzzināsiet, ja noskatīsieties filmu paši

Es par filmu esmu sajūsmā. Innaritu māk saglābāt spriedzi ilgi jo ilgi, turklāt pakāpeniski kapināt to tā, ka tevi no sliedēm var izsist kaut kāds sīkums, kuram normālā dzīvē tu nepievērstu ne mazāko uzmanību. Tad aizmirsti par pieklājību un to, ka apkārt vēl 100 cilvēki un asaras pašas parādās(un es esmu cilvēks, kuru ir ļoti grūti saraudināt).
Pēc filmas vēl ilgi domāju par, kā gan cilvēks, zinot savas nāves aptuveno datumu, spēj ar to samierināties… Un vai vispār spēj? Kā teica viens ļoti cienījamais profesors, filma ir izdevusies, ja tā liek jums aizdomāties par kaut ko.

Filma ir pārbagāta ar dažādiem simboliem. Ja es tagad atkal būtu komunikāču 3.kursā, es laikam uzrakstītu bakalaura darbu par šīs filmas(un varbūt arī citu Innaritu meistardarbu) semiotisku analīzi Vēl man atmiņā palika fantastiski tuvplāni, sniegotais mežs, pavisam savādāka Barselonas ar tās skaņām un krāsas.

Ļoti iesaku noskatīties, īpaši tad, kad trūkst kaut kādu citu emociju, jauna skatījuma uz dzīvi. Un iesaku skatīties spāniski ar subtitriem. Filmu par Barselonu būtu grēks skatīties angliski vai kādā citā melē, tad nevarēs sajust tos sīkumus, kas padara Innaritu darbus tik īpašus.

Anne Franka. Sētas māja.

Grāmata, kas jāizlasa ikvienam. Galvenokārt, lai smeltos dzīvesprieku. Jā, jā, tieši dzīvesprieku. Daudzi gudrinieki(kas izliekas par baigajiem ekspertiem, bet grāmatu pat nav pilnībā izlasījuši) teiks, ka tā grāmata taču ir par ebreju tautas sarežģīto likteni, par toleranci, par vēsturi… Tas viss, protams, arī ir grāmatā, taču dzīvesprieks dominē. Un tas mani ļoti pārsteidza.
Sētas māju man vajadzēja izlasīt jau sen, bet toreiz nesanāca. Iespējams, tas pat ir labi, jo toreiz, 9.klasē, neilgi pirms 2.PK upuru piemiņas dienas, es noteikti meklētu(un arī atrastu) tikai ar ebreju genocīdu saistītas atziņas.
Grāmata(kas rakstīta dienasgrāmatas formā) man personīgi bija kādas neparastas personības atklājums. Lasot atklājās, cik daudz cilvēks var saprast savos 12-14 gados. Patika, ka grāmatā līdz ar tipiskajiem pusaudžu pārdzīvojumiem par savu izskatu, attiecībā ar vecākiem un mīlestību ir arī ļoti pieaugušas pārdomas par dzīves jēgu, par cilvēka aicinājumu, Dievu un savas tautas likteni.
Galvenais secinājums- neizniekot savu dzīvi, ne minūti. Dzīve ir pārāk liela greznība, pat tad, ja tu nedzīvo ar sajūtu, ka jebkurā brīdī pēc tevis var atnākt un tevi nogalināt.

“Nez, vai vispār ir tādi vecāki, kuriem izdodas darīt savus bērnus pilnīgi laimīgus? reizēm man šķiet, ka Dievs nolēmis mani pārbaudīt- gan tagad, gan arī nākotnē. Man pašai jāspēj izaugt par labu cilvēku, bez paraugiem un bez gudriem padomiem, bet tieši tāpēc es būšu spēcīgāka…”
“Katram, kurš jūtas nobijies, vientuļš vai nelaimīgs, vislabākā dziedniecība noteikti ir doties laukā uz turieni, kur var būt pavisam viens, viens ar debesīm, dabu un Dievu. Jo tikai tad, vienīgi tad cilvēks jūt, ka viss ir tā, kā tam jābūt, un, ka Dievs grib redzēt cilvēkus laimīgus vienkāršas un skaistas dabas vidū. Tik ilgi, kamēr tā būs,- un tā turpināsies vienmēr- es zinu, jebkurām bēdām varēs rast mierinājumu.”

Stundas. Maikls Kaningems.//The Hours. By Michael Cunningham//

Pēc pirmajām 3 nodaļām domāju, ka šo grāmatu nepieveikšu nekad. Viss tik sarežģīts. Trīs dažādi stāsti par dažādiem laikiem, dažādiem cilvēkiem un vietām, kas tomēr pretendē uz kaut kādu savstarpējo saistību. Tomēr ar katru nākamo nodaļu bilde kļuva skaidrāka un grāmata ievilka mani tā, ka izlasīju to dienas laikā.
Stāsts ir par trīs sieviešu likteņiem, no kuriem viens pieder Virdžīnijai Vulfai. Lasot The Hours visu laiku jūties tā, it kā tu staigā miglā un nevari atrast ceļu. Grāmata iegremdē tevi tādā biezā, pelēkā pārdomu miglā. Tādā pašā miglā, kura atrodas galvenās varones- pārdomu, pārmetumu un atmiņu pilnā miglā.

Autors ir slavenais Maikls Kaningems, Pulicera prēmijas laureāts. viņš ir sarakstījis arī Mājas pasaules malā, kuru es vienkārši dievinu. Interesanti, ka abās grāmatās viņš pielieto šo neparasto mīlestības trijstūra shēmu- 2 vīrieši un 1 sieviete(vai otrādi), kur 2 no šī trijnieka ciest nevar viens otru, bet turas kopā tikai trešās personas dēļ.

Man parasti ir grūti noskatīties filmu, ja pirms tam esmu izlasījusi grāmatu, pēc kuras tā ir filmēta un grāmata man patīk. Tāpēc es neesmu redzējusi ne Cīņas klubu, ne Meistaru un Margaritu, ne Da Vinči kodu… Bet šo esmu apņēmusies noskatīties. Aktieru sastāvs liek domāt, ka filma varētu būt ļoti laba.

Filmu izlase 1

Black Swan- vnk wow… Nē, WOW. Es neatceros, kad pēdējo reizi skatījos kaut ko, kas izraisa tādas emocijas. Un Natālijas Portmanes spēle- izcila. Ceru, ka viņa dabūs Oskaru(Zelta Globusu jau dabūja) par šo lomu, par, iespējams, savu labāko lomu. Filma pati par sevi kā jebkura filma par dejošanu ir skaista, taču režisoram Aronofskim un operatoram(neatradu vārdu) ir izdevies parādīt varones metamorfozes tik neparasti un patiesi, ka trūkst vārdu, lai to aprakstītu. Gala spriedums- NOSKATĪTIES OBLIGĀTI.

The Kids are All Right- stāstu par šitik aizmaldījušos attiecībās cilvēku nebiju redzējusi, vismaz neatceros. Stāsts par divām ļoti laimīgām lesbietēm, kas ir apmierinātas ar savu dzīvi, mīl viena otru, audzina divus burvīgus bērnus un grasās dzīvot “happily ever after” un novecot kopā. Viss saiet grīstē tad, kad viņu bērni izdomā, ka vēlās satikt savu bioloģisko tēvu jeb precīzāk spermas donoru, patiecoties kuram viņi ir nākuši pasaulē. Un tad nāk Pols, kuru spēlē apburošais Marks Ruffalo un izrādās, ka jautrība tikai sākas.
Filma izraisa veselu paleti dažādu emociju- šoku, izbrīnu, smieklus, arī asaras, taču beigās paliek tāds nenormāls “fīlings” un tu saproti, ka dzīve mēdz būt arī tik dažāda.

Flipped- filma, kuru skaties un domā- stulbene, nu ko tu dari!!! Bet pēc tam smejies, jo saproti, ka pati esi darījusi tāpat. Pirmo mīlestību var sastapt arī 10 gados, ar daudziem tā arī notiek, mani pašu amōrs sašāva jau 1.klasē. Taču daudzi cilvēki to aizmirst, daudziem tā ir vienkārša “man patīk puisis no pēdējā sola” runāšana ar draudzenēm. Bet te viss ir savādāk- Džūlija iemīlas savā jaunajā kaimiņā tā, it kā viņa būtu brīvās cīņas sportists, kas iekrampējas pretiniekā tik stipri, ka liekas, tikai nāve vai uzvaras signāls var viņu apstādināt. Un Džūlija aug, kaimiņš arī, pilsēta mainās, abu intereses arī. Un vienā brīdī Džūlijas interese par savu kaimiņu sāk apsīkt, jo arī pacietībai taču vienreiz pienāk gals. Taču, kā tas bieži notiek dzīvē, kad Džūlijas interese pazūd, viņas kaimiņam pēkšņi atvēras acis… Un tad tik viss sākas

Wristcutters: A Love Story-varbūt ne izcilākais operatora darbs, bet to varētu izskaidrot filmas pieticīgs budžets. Bet pati ideja un aktieru spēle ir ļoti laba. Stāsts par to, kur cilvēki nonāk pēc nāves. Turklāt, nevis kādi parasti cilvēki, bet gan pašnāvnieki. Tā galvenais varonis Zia atrodas tādā kā uzgaidāmajā telpā,kad uzzina, ka arī viņa draudzene ir izdarījusi pašnāvību. Un viņš sāk viņu meklēt. Tā sākas neparasts ceļojums, kurā cilvēki iepazīstas, atklāj jaunas lietas, iemīlas… Un beigas ir ļoti neparastas, es biju pārsteigta.

Life as We Know It- tipisks Holivudas ražojums, bet jāsaka- baigi piemīlīgs. Nezinu ar ko mani apbura, bet skatījos ar smaidu uz lūpām. Smejos par absolūti nemākulīgiem vecākiem, par komiskajām situācijām, kas rodas, kad divi sveši, viens otru ienīdoši cilvēki ir spiesti dzīvot vienā mājā un audzināt svešu bērnu. Nav slikta filma. Tādiem vakariem, kad vēlies noskatīties kaut ko jautru un vieglu, nevis dziļi filozofisku.

Please Give- stāsts par pāri, kas audzina pusaudžu meitu un nodarbojas ar vecu mantu pirkšanu un pārdošanu. Jāsaka, ka pirkšana izpaužas dīvaini- pērk pārsvarā no vecu cilvēku(kas tikko ir miruši) radiniekiem par smieklīgām summām, bet pārdod par pieklājīgu naudu. Turklāt, viņiem ir līgums(!!!!!!!) ar savu 91 gadu vecu kaimiņieni, ka pēc nāves viņas dzīvoklis tiks šim pārim. Filma pilna ar pārdomām, sirdsapziņas pārmetumiem, plāniem par dzīvokļa paplašināšanu, likteņa netaisnību un daudz ko citu. Nekādu specefektu, nekāda “ekšena”, tikai dzīve-brīžiem tik sarežģīta un tik nesaprotama.

Filmu filmas

Simts gadus neesmu rakstījusi par foršām filmām, ko redzēju, bet šodien ir noskaņojums un laiks. Visas zemāk minētas ir vērts redzēt.
The Beat that My Heart Skipped- mana iecienītā Žaka Audijāra meistardarbs. Atkal fantastiski aktieri, bet vislabākais šķita pats stāsts. Filma par nekustamo īpašumu aģentu(ja tā var saukt tos, kas dzen ārā no mājām maksātnespējīgos ar visai apšaubāmo līdzekļu palīdzību), kuram ir daddie’s issues, māte(slavenā pianiste) jau kādu laiku nomirusi, bet viņš pats pēkšņi izdomā, ka varētu kļūt par pianistu. Kaut gan spēlējis neesot kādus 10 gadus. Interesanti nofilmēts stāsts par cīņu ar bailēm, citiem un sevi. Un pilns ar dažādām franču mīlestības īpatnībām un protams, mūziku.

Inception- beidzot noskatījos. Man nepatīk skatīties filmas tad, kad tās ir topā visiem. Pārāk liela ažiotāža tiek sacelta un tādēļ nevar saskatīt īsto vērtību. Un te ir jāsaka, ka Inception man patika, laikam. Vismaz vēl kādas 3-4 dienas es nevarēju izmest šo filmu no galvas. Galvenokārt jau tāpēc, ka filma ir par sapņošanu, kas man tik labi padodas Filma bija sava veida iespēja ielūkoties svešā cilvēka sapnī, turklāt saredzēt arī tos sīkumus, kas parasti neaizkavējas mūsu atmiņā ilgi. Pluss- sižets, kas neļauj atslābināties, jo vislaik ir jādomā līdzi un jāseko vairākiem stāstiem, kas norisinās paralēli.

The Good Guy- filma, ko es pieskaitu pie kategorijas “lovely”. Tas ir tādas filmas, kurās ir iepīts sarežģīts mīlesstāsts, mazpazīstami, bet apbrīnojami aktieri un tas viss savienots ar fantastisku mūziku. Lai skaidrāk- pie kategorijas “lovely” pieder arī ADAM un (500)Days of Summer. Filma par to, kā meitene nevar izvēlēties ar ko viņai palikt- ar sapņu puisi vai jauku puisi. Jāsaka, ka Brajens Grīnbergs šajā filmā izskatās absolūti organiski(un daudz labāk nekā The Bride Wars).

Exam- darba intervija- hārdkors. 8 cilvēki, kas ieslēgti vienā istabā, lai nokārtotu pēdējo pārbaudījumu un dabūtu savu sapņu darbu. Jautājums ir tikai viens un, lai atbildētu viņiem ir veselas 80 minūtes. Taču ir viena problēma- viņu lapas ar uzdevumiem ir pilnīgi tukšas.
80 minūtes viņi izmanto savas smadzenes, lai saprastu, kas tas par jautājumu un kur tas ir rakstīts. Šajā laikā katrs parāda ne tikai sava intelekta spējas, bet arī to, cik tālu viņš ir gatavs iet, lai dabūtu darbu.

Charlie St.Cloud- pēdējā, ko noskatījos. Sākumā negribēju skatīties dēļ galvenā aktiera, taču, redzot treileri un visas tās ainavas, kas ik pa laikam pazib, nolēmu noskatīties. Un nenožēloju, jo filma patiešām ir skaista. Stāsts mazliet atgādina The Lovely Bones, arī The Invisible- par cilvēkiem, kas iestrēgst starp dzīvi un nāvi tāpēc, ka kāds viņus nevar aizmirst un negrib atlaist. Filmā ir daudz jūras, neaprakstāmi saulrieti, skaisti aktieri(ļoti patika mazais Sems) un interesants skatījums uz to, kas notiek ar mums pēc nāves.