Filmas, filmas, filmiņas…

Julie&Julia- man, kā cilvēkam kuram patīk un sanāk labi gatavot, filma ir īsts atradums- ir kur smelties iedvesmu. Abas varones ir sākušas gatavot/mācīties gatavot tādēļ, ka kulinārija ir tas, kas viņām patiešām patīk. Un man bija sajūta, ka es esmu tajpus’ ekrānam, kopā ar viņām. Noskatījos un aizgāju uz virtuvi:) Filma, pēc kuras nevarēju pārstāt smaidīt visu dienu. Merilai Strīpai ir sanācis neatkartojāms tējojums. Skaties uz viņu un domā, ka lūk viņa ir sievietes ideāls- dzīvespriecīga, patstāvīga un nekad nenolaiž rokas. Es gribētu būt tāda vecumdienās. Skatīties obligāti!

New moon- Bijām aizgājusi uz pirmizrādi ar dažiem spāņiem un itāļiem. Nu ko lai saka, esmu no tiem cilvēkiem, kuriem grāmatas patīk daudz vairās, it īpaši, ja runa iet par Twilight sagu. Tāpēc filmu es skatos ar vienu vienīgu mērķi, salīdzināt, kā atšķiras mans un režisora redzējums pēc vienas un tās pašas grāmatas izlasīšanas. Nav forši, ka daudz kas vispār nav parādīts, aizmirsts par kaut kādām detaļām, taču bija arī patīkamas ainas. Tas kadrs, kur Bella slīkst(pēc lēciena no klints) un jau bezsamaņā redz Edvardu, mēģina viņam pieskarties, bet viņs izplūst kā akvareļu zīmējums. Tas bija skaisti. Nu un vēl masu kadrs pilsētas laukumā, kur Edvards mēģināja izdarīt pašnāvību, ja to var tā saukt. Ļoti iespaidīgi, es kaut kā daudz savādāk un pieticīgāk biju to iedomājusies. Un Džeks režisoram ir sanācis ļoti seksīgs, taču galīgi mazgadīgs, tāpat kā Bella. Bet tā filma kā vienmēr pilna ar saldiem tekstiņiem kā “Es nevaru dzīvot pasaulē, kurā nav tevis”, “gribu būt kopā ar tevi mūžīgi” un bla bla bla.

The Ugly Truth- komēdija par divām paralēlām un pretrunīgām pasaulēm- sieviešu un vīriešu. No vīriešiem (ar galveno varoni priekšgalā) tiek sagaidītas rupjības, tiešums un domas par seksu 24/7. Sievietes ir tās kārtīgas, ar morāli un principiem, kas zaudē samanu no rupjībām un perversībām un kas tēlo, ka nedomā par seksu 24/7. Taču beigās izrādās, ka paralēlās līnijas tomēr mēdz krustoties un pretrunas ne vienmēr izraisa negatīvas sekas.

Hannibal Rising- esmu redzējusi visas filmas par Hanibālu un man tās patika. Šī filma ir sava veida mēģinājums attaisnot to, ko Hanibāls izdarīja un izdarīs nākotnē. Ļoti skumjš stāsts par to, ka karā laikā Hanibālam ir nācies redzēt, kā karavīri apēd viņa mazo māsu. Viņš aug ar vienu vienīgo domu- viņš atradīs tos mērgļus un atriebs par savu māsu. Izaug, atrod vienu, otro, trešo. Un tad uzzina kaut ko tādu, kas maina viņa dzīvi uz mūžu, kas padara viņu tādu, par kādu viņš kļūs nākotnē.

Memento- šo man vajadzēja noskatīties vēl pāris gadus atpakaļ, taču toreiz nebija īsta garastāvokļa un filma likās murgaina. Kā saka, katrai filmai/grāmatai savs laiks. Tātad beidzot es noskatījos. Gara filma, ļoti nesaprotama, visu laiku tiek atkārtoti vieni un tie paši notikumi, taču katru reizi tiek pievienots kaut kāds jauns fakts. Sākumā gribās filmu izslēgt, jo nevari atminēt, kas tur īsti notika(tā es parasti daru ar visām citām filmām), taču kaut kur pa vidu ir klikšķis un viss, vairāk nespēj apstāties, jo parādās jauni fakti un saproti, ka viss ir daudz sarežģītāk, kā tu jebkad varēji iedomāties. Filma, kuru nevar noskatīties jebkurā momentā vai lakojot nagus.

The Royal Tenenbaums- jā, beidzot arī es redzēju to filmu, par kuru visi runā. Ja godīgi, man nepatika. Pati nezinu kāpēc. Tas brāļa/māsas lovestorijs likās kaut ka galīgi nevietā šādā filmā. Taču dēls(ļoti dusmīgs uz tēvu, ļoooti) atraitnis ar saviem diviem dēliem sarkanajos sporta tērpos bija bezgala mīļi. Laikam ir vērts paskatīties tiem, kas domā, ka viņiem ir nenormāla ģimene. Ka arī tiem, kas domā, ka dzīvo perfektā ģimenē.

Tas laikam viss, vismaz pieminēšanas vērts

Nirvāna jeb Нирвана

Filma, kuru gribās skatīties aizvērtām acīm. Tur ir tik skaista mūzika, vārdi skan kaut kā īpaši, pat telpām ir kaut kāda neparastā akustika. Bet acis tomēr aizvērt pavisam ir žēl, jo arī krāsas ir kolosālas. Pārsvarā dominē elektriski zils, bet kostīmi un grims ir slavas dziesma halucinogēnām vīzijām. Lai arī ko man neteiktu, es nekad neticēšu, ka kaut ko tādu varēja uzfilmēt cilvēks, kas nekad neko nav lietojis.
Man tur ir mīļākā ainiņa, kur viņa skrien palēninājumā pa Sanktpēterburgas ielām un var dzirdēt kā lietus līst, bet viņa skrien tā, it ka tā būtu viņas pēdēja reize, it kā tūlīt tūlīt kaut kas ļoti nopietns beigsies… Viņa neraud, bet viņas kosmētika zem lietus tek melni-sarkanām straumēm. Skaņa neaprakstāma- lietus pilienu skaņas kopā ar iekšējo satraukumu. Vēl klāt kaut kādas tā kā balsis vai zvani [viņa skrien uz reanimāciju], papēžu ātri sitās pret slimnīcas grīdas flīzēm, tad drusku uzmanīgāk pa kāpnēm, uz leju, ātrāk, ātrāk, viņa gandrīz ir uz vietas. Un tad uz trepēm pa vidu viņa redz, kā viņas draudzeni ved uz morgu. Un tad ir klusums. Kliedzošs un sāpju pilns klusums.
Tātad filma par Alisi, kas cieš no sāpēm fiziskām, taču ievācās dzīvoklī, kur viņas kaimiņi ir jauns narkomānu pāris. Grūti atrast draugus svešā pilsētā, kur tu nevienam neesi vajadzīgs. Taču brīnumi notiek un izrādās, ka cilvēks, ar kuru tu vakar kāvies virtuvē, šodien ir tavs draugs, tava dzīves jēga, tavs viss.
Treileris te

Helsinku sirdspuksti 5

Es kādu laiciņu sekoju viena cilvēka eksperimentam, kurš izdomāja pārbaudīt, vai ir reāli izdzīvot uz minimālo algu mēnesi. Man laikam būs jāsāk eksperiments, cik ilgi var izdzīvot bez naudas Nu labi,es meloju, ar 10 eiro. Bet neskatoties uz to, esmu diezgan apmierināta ar dzīvi. Vienīgais, ir bailīgi cilvēki, no kuru runāšanas man pašai paliek bail… Ā, un nākošnedēļ mums Helsinku mājās būs jauns dzīvokļa biedrs- kucēns
Palika tikai 5 nedēļas uz es būšu mājās, laiks tik neticami ātri skrien. Man jau ir pilns ar plāniem, kas jāizdara. Sīkais jau gatavo mani fiziski un morāli tam, ka Ziemassvētku un Jaungada periodā man būs jāizgaršo visas mērces un citi gardumi, ko viņš iemācījās gatavot prakses laikā.
Bet pagaidām ir 3 lietas, kuru dēļ man ir nu ļoti, ļoti skumīgi te Somijā – es neredzēju meteorīta kampaņas post-testing’u savā mīļajā SZFā, STAROjošu Rīgu un nevarēšu dziedāt himnu krastmalā 18.novembrī. Šīs sāpes kompensēju/šu ar Picasso izstādi Helsinku Ateneum’a(muzejs), New Moon pirmizrādi, Turku kultūras nedēļu Caisa centrā un Armstronga un Četa Beikera daiļrādei veltītam džeza koncertam.
Ā, īss ieskats filmās:
(500) days of summer- bezgala skumja, bet cerību sniedzošā, ka īstā mīlestībā varbūt tomēr kautkād negaidīti tevi atradīs.
Wedding Crashers- smieklīga. Man, kā cilvēkam, kurš nebija nevienās kāzās(tā normāli, iebraukt uz stundiņu neskaitās), šitāds kāzu tusiņu kaleidoskops likās ka kaut kādā zinātniskā fantastika.
The Great Debaters- filma Denzeliski lieliskā. Denzels gan filmējā, gan režisēja, vēl tur staro Vaitakers(tas, kurs Forests un pēdējais Skotijas karalis). Par rasismu un kā 3 gudri un drosmīgi jaunieši ar vārda spēku pret to cīnījās.
My sister’s keeper- par māti, kuras meita ar viņu tiesājās, jo tā tikai dzemdēta tādēļ, lai ziedotu nieru savai mirstošai māsai, kura negrib to nieri. Sarežģīts un skumjšs stāsts par to, ka daudzi cilvēki vnk nevar pieņemt nāvi un cilvēka vēlēšanos nomirst.

Un es atkal neguļu…

…kaut gan ļoti gribētu…
Bezmiegs padara mani traku.
Vakar negulēju vispār, adīju šalli. Jā, es zinu, tas ir smieklīgi, bet man vajag kaut ko darīt naktī, es nevaru vienkārši skatīties griestos.
Un tā es adīju to šalli, skatījos pa logu uz trušiem pagalmā starp dzeltenajam lapām un gaidīju plkstn. 6.20., lai varētu mest visu malā un taisīties uz jogu.
Pienāca 6.20. es piecēlos, attaisīju aizkarus un sapratu, ka man ir absolūts bezspēks un es nevaru, patiešām nevaru nodarboties ar jogu, kad ārā ir tumšs. Joga taču ir domāta, lai tevī ieplūst Saules enerģija, nē? Un es atcēlu rezervāciju un nekur neaizgāju. Es sēdēju vēl pāris stundas un domāju par to, ka ir sākusies tā rudens daļa, kas man tik ļoti nepatīk.
Ar slapjo lietu, kas izsit slikti aizvērtus logus. Ar kļavu lapām, kas svin savu uzvaru pār sētniekiem, kas vairs nespēj turēties pretī un nodrošināt ielu tīrību. Ar celšanos tik pat smagu, kā pēc vissaldākā miega, kura vienmēr ir par maz, jo sapņu spēks negrib laist tevi vaļā.
Ar katru dienu paliek aizvien mazāk krāsu aiz mana loga. Lapas vairs nav priecīgi dzeltenās, tās skumji sakrīt brūnajās, neglītajās kaudzēs vai vispār kur pagadās. Un tikai naktī var sajust to īsto rudeni, kad vēl svaigi dzeltenās lapas tā kā sniegs birst no kokiem. Un tu ej pa ielām laternu gaismā un skaties uz šo vēja un dzelteno lapu deju.
Man jau ir divarpus metrus gara šalle, bet miegs joprojām nenāk.
Tāpēc es iešu ārā. Staigāt pa smuki izgaismotām ielām un skatīties uz rudens lapu puteni.

vienmēr ir divas iespējas

Jautāja, ko es gribu dāvanā. Stulbas jautājums.
Tas, ko es gribu, nepārdodas.
Vai varbūt ir stulbi gribēt ko tādu? Bet varbūt tikai dabiski.
***
Cilvēki satiekas, iemīlās un izšķīrās, jo tikai domā, ka iemīlās.
Daži izvēlās daudz nekvalitatīvas mīlas apmaiņā pret ilgstošu vientulību.
Bet citi izvēlās otrādi.
***
Ir jāmācās arī ar aizvērtām acīm uzticēties cilvēkiem.
Pat, ja ar atvērtām tev liekas, ka viņi nav pelnījuši.
Mēs visi kļūdāmies.
***
Debesīs ir jāredz zvaigznes, nevis jāsaskata caurumi.
Katrās debesīs kādreiz līst.
Bet vai tāpēc ir jādzīvo zem metāla lietussarga?
***
Es gribu ticēt domu spēkam.
Noregulējiet savus uztvērējus.
Es šonakt sūtīšu jums savus ziņojumus.

Helsinku bezmiegs

Ir pusnakts un es atkal sēžu pie atvērta loga…
Man atkal ir bezmiegs. Šonakt es tomēr aizmigu pēc sešiem rītā, bet nogulēju savu jogas nodarbību. Bet vismaz 4 stundas miega.
Mēbeļu bīdīšana vairs nestrādā, jo palika tikai 1 siena, pie kuras mana gulta pa šo pusotru mēnesi vēl nestāvēja, bet, ja es nolikšu tur gultu, tad nobloķēšu durvis. Un tad vairs nebūs labi, jo, lai tiktu uz universitāti vai vienkārši iziet ārā, man būs jāiet caur balkonu un tad apkārt visam dzīvoklim. Nekāda vasara te arī nav, tā ka atkrīt.
Pasteļkrītiņi jau nedēļu ir paslēpti atvilktnē, jo iedvesmas nav. Atkrīt.
Un kamēr es neesmu izdomājusi kādu jaunu veidu, kā palīdzēt sev iemigt, tikmēr es sēžu un salstu, lai vēlāk ielīst zem segas un trīcēt, un cerēt, ka tad, kad paliks siltāk, es aizmigšu… Stulbi, bet aitu skaitīšana diez cik nepalīdz. Otrais atkrīt automātiski, pirmais izskatās, ka arī.
Bet kad ir pavisam- pavisam traki, es skatos Dr.Hausu. Šonedēļ bija pavisam-pavisam traki, jo es paspēju noskatīties 2 sezonas un iesāku vēl vienu. Bet labi seriāli kādreiz beigsies. Pagaidām neatkrīt.
Un es visu laiku domāju- kāpēc? Vai- par ko? Jābūt taču kaut kādam racionālam izskaidrojumam. Bet pagaidām neredzu.
Tikmēr domāšu, ka Miega feja izsūtīja no valsts vai tā mani ir pametusi.

Walk the line

Kas par filmu! Tāda pasmaga, par dzīvi tādu, kāda tā ir, ne rozā gaismā. Rīza Vīzerspūna ir dabūjusi oskaru par šo lomu, bet kāpēc Hoakins Fenikss ne?
Filma ir divas stundas gara, bet viss, ko atceros, ir viņa skumjas skumjas acis.
Par slavu, kas samaitā, ja tā ir savienojumā ar naudu un ar psiholoģiskām traumām no pašas bērnības.
Par īstu mīlestību, kuru dažreiz ir jāgaida ilgāk, nekā gribētos. Un par draudzību, kas ir īstas mīlestības pamatā.
Par nalaužamu sievietes raksturu un vēl stiprāku vīrieša stūrgalvību.
Daudz ļoti labas mūzikas, fantastiskā balss un vienreizēja aktierspēle. Filma balstīta uz Dž.Keša biogrāfijas.
Iesaku.

Helsinku sirdspuksti III

Mums tagad līst un vējš, laikam tas saucās vētra. Jau pagāja 3 nedēļas un tās nozīmē, ka pienācis kritisks punkts kaut ko mainīt. Šoreiz mans upuris ir mēbeles istabā, kuras tika mocītas vairākas stundas. Pārbīdīju. Saliku zīmējumus pie sienām. Izmetu paklājus uz balkonu.Es sataisīju daudz upeņsulas(patiesībā, dzērveņu, jo upeņu te nemaz nevar atrast, bet man patīk domāt, ka tā ir upeņu) ar balzāmu. Ietinos segā un tagad sēžu ārā uz paklājiem ar dacīti klēpī. Elpoju svaigu gaisu. Sapņoju. Skumstu pēc Latvijas.
Nav jau tā, ka man te galīgi nepatīk. Patīk. Ļoti. Te tāda galīga Eiropa. Bet mājas ir mājas, pat,ja mājas ir Latvija, kā iebilstu daži. Es mīlu Latviju. Vēl neesmu atradusi tādu valsti, kas varbūt/kārdeiz/iespejams varētu aizstāt Latviju(kaut gan paspēju pabūt daudz kur).Man tiešām patīk Latvijas. Jā, jā. Ar visu krīzi. Ar cilvēkiem uz ielas, kas reti smaida un nesveicinās. Ar Maskačku un tās 15.trolejbusu. Ar politiķiem, kuriem nerūp iedzīvotāju veselība un izglītība. Ar iedzīvotājiem, kas tikai sūdzās un sūdzās, bet neko nedara. Pat ar Rīgas ūdeni, pret kuru man ir alerģija. Nekas cits slikts prātā nenāk vairs…
Protams, ka es izmantošu iespēju apskatīt pasauli, padzīvot kaut kur citur, pastūdēt vai pastrādāt… Kā tajā anekdotē “Kurš pēdējais brauc prom no Latvijas, lai izslēdz gaismu”… Varbūt es būšu tas, kas šo gaismu slēgs iekšā pēc daudziem.
Mana dzīvokļa biedrene aizbrauca uz nedēļu uz Berlīni, atstāja man piemīlīgu zīmīti. Man šodien gribējās dziedāt. Dziedāju. Daudz un skaļi. Daļu Rīgas dziedāju. Aizved mani uz Slīteres siliem čūkstēju. Tagad klausos Viņi dejoja vienu vasaru…
Gribu basām kājām pa Vecrīgas bruģi lietū iet un dziedāt Nekur nav tik labi ka mājās

trūkst vārdu…

There are some friends, some best friends, who are totally yours. You are twinsouls, have no secrets, always there to help and understand each other. You live in such idyll all your life. And then your best friend wanna be more than just a best friend, you are totally scared. And you distance… And you are such a loser, ‘cause your excuse is, that if you gonna make out, you won’t be twinsouls anymore, there won’t be any magic.
But know what- you such a fu*#&^% coward! People are searching all their life for a couple, for somebody, who always will be by their side… And you, you such an idiot, you already have your couple! What else do you need? Don’t be so selfisht, take what you got, maybe it’s the best you can ever have.

Septembris…

Jā, neskatoties uz to, ka vienmēr saku, ka mans mīļākais gadalaiks ir vasara, jo kā gan var būt savādāk cilvēkam, kas lielāko gada laiku ir nosauļojies, kas ķer katru iespēju pabūt saulītē uz jumta vai pie jūras, kas ūdeni jūtas labāk nekā uz sauszemes… Bet dziļi dvēselē es tomēr mīlu rudeni. Ar smaržīgu vēju, ar pirmo aukstumu, kad vēl gribās sēdēt pie atvērta loga, bet vilnas zeķēs vai ietinusies pledā… Cilvēki acīs var nolasīt kaut ko īpašu- tādu laimes, apmierinātības sajūtu. Bet septembris, septembris ir vispār unikāls. Tāds rudens festivāls. Viss labākais manā dzīvē notika rudenī. Neaizmirstami ceļojumi, neprātīgas iemīlēšanas, skaistākas naktis un patiesāki smaidi. Es nezinu, kā es dzīvotu, ja nebūtu septembra. Laikam garlaicīgi. Rudens ir vienīgais gadalaiks, kad iedvesma man nāk pa dienu, nevis naktīs. Un tad es rakstu, rakstu un rakstu… Vai zīmēju un zīmēju. Pārsteidzošā kārtā, šajā septembrī sāku zīmēt kaut kādas abstrakcijas, vairs nav smuku ainavu, baznīcu torņu vai pilsētas ielu. Tikai krāsainas nesaprotamas lietas.
Visi uzskata, ka rudens ir tāds skumju mēnesis, jo tas nomaina vasaru un sagatavo mūs ziemai, un viss it kā tuvojas beigām… Bet nē, skumst tikai pesimisti. Es priecājos. Priecājos par skaistumu visapkārt. Sēžu uz balkona ietinusies pledā, klausos Diana Krall “When I look in yor eyes”, dzēru tēju un priecājos par pirmajām dzeltenām lapām. Izbaudu gada skaistākas dienas.