Un es atkal neguļu…

…kaut gan ļoti gribētu…
Bezmiegs padara mani traku.
Vakar negulēju vispār, adīju šalli. Jā, es zinu, tas ir smieklīgi, bet man vajag kaut ko darīt naktī, es nevaru vienkārši skatīties griestos.
Un tā es adīju to šalli, skatījos pa logu uz trušiem pagalmā starp dzeltenajam lapām un gaidīju plkstn. 6.20., lai varētu mest visu malā un taisīties uz jogu.
Pienāca 6.20. es piecēlos, attaisīju aizkarus un sapratu, ka man ir absolūts bezspēks un es nevaru, patiešām nevaru nodarboties ar jogu, kad ārā ir tumšs. Joga taču ir domāta, lai tevī ieplūst Saules enerģija, nē? Un es atcēlu rezervāciju un nekur neaizgāju. Es sēdēju vēl pāris stundas un domāju par to, ka ir sākusies tā rudens daļa, kas man tik ļoti nepatīk.
Ar slapjo lietu, kas izsit slikti aizvērtus logus. Ar kļavu lapām, kas svin savu uzvaru pār sētniekiem, kas vairs nespēj turēties pretī un nodrošināt ielu tīrību. Ar celšanos tik pat smagu, kā pēc vissaldākā miega, kura vienmēr ir par maz, jo sapņu spēks negrib laist tevi vaļā.
Ar katru dienu paliek aizvien mazāk krāsu aiz mana loga. Lapas vairs nav priecīgi dzeltenās, tās skumji sakrīt brūnajās, neglītajās kaudzēs vai vispār kur pagadās. Un tikai naktī var sajust to īsto rudeni, kad vēl svaigi dzeltenās lapas tā kā sniegs birst no kokiem. Un tu ej pa ielām laternu gaismā un skaties uz šo vēja un dzelteno lapu deju.
Man jau ir divarpus metrus gara šalle, bet miegs joprojām nenāk.
Tāpēc es iešu ārā. Staigāt pa smuki izgaismotām ielām un skatīties uz rudens lapu puteni.

vienmēr ir divas iespējas

Jautāja, ko es gribu dāvanā. Stulbas jautājums.
Tas, ko es gribu, nepārdodas.
Vai varbūt ir stulbi gribēt ko tādu? Bet varbūt tikai dabiski.
***
Cilvēki satiekas, iemīlās un izšķīrās, jo tikai domā, ka iemīlās.
Daži izvēlās daudz nekvalitatīvas mīlas apmaiņā pret ilgstošu vientulību.
Bet citi izvēlās otrādi.
***
Ir jāmācās arī ar aizvērtām acīm uzticēties cilvēkiem.
Pat, ja ar atvērtām tev liekas, ka viņi nav pelnījuši.
Mēs visi kļūdāmies.
***
Debesīs ir jāredz zvaigznes, nevis jāsaskata caurumi.
Katrās debesīs kādreiz līst.
Bet vai tāpēc ir jādzīvo zem metāla lietussarga?
***
Es gribu ticēt domu spēkam.
Noregulējiet savus uztvērējus.
Es šonakt sūtīšu jums savus ziņojumus.

Helsinku bezmiegs

Ir pusnakts un es atkal sēžu pie atvērta loga…
Man atkal ir bezmiegs. Šonakt es tomēr aizmigu pēc sešiem rītā, bet nogulēju savu jogas nodarbību. Bet vismaz 4 stundas miega.
Mēbeļu bīdīšana vairs nestrādā, jo palika tikai 1 siena, pie kuras mana gulta pa šo pusotru mēnesi vēl nestāvēja, bet, ja es nolikšu tur gultu, tad nobloķēšu durvis. Un tad vairs nebūs labi, jo, lai tiktu uz universitāti vai vienkārši iziet ārā, man būs jāiet caur balkonu un tad apkārt visam dzīvoklim. Nekāda vasara te arī nav, tā ka atkrīt.
Pasteļkrītiņi jau nedēļu ir paslēpti atvilktnē, jo iedvesmas nav. Atkrīt.
Un kamēr es neesmu izdomājusi kādu jaunu veidu, kā palīdzēt sev iemigt, tikmēr es sēžu un salstu, lai vēlāk ielīst zem segas un trīcēt, un cerēt, ka tad, kad paliks siltāk, es aizmigšu… Stulbi, bet aitu skaitīšana diez cik nepalīdz. Otrais atkrīt automātiski, pirmais izskatās, ka arī.
Bet kad ir pavisam- pavisam traki, es skatos Dr.Hausu. Šonedēļ bija pavisam-pavisam traki, jo es paspēju noskatīties 2 sezonas un iesāku vēl vienu. Bet labi seriāli kādreiz beigsies. Pagaidām neatkrīt.
Un es visu laiku domāju- kāpēc? Vai- par ko? Jābūt taču kaut kādam racionālam izskaidrojumam. Bet pagaidām neredzu.
Tikmēr domāšu, ka Miega feja izsūtīja no valsts vai tā mani ir pametusi.

Walk the line

Kas par filmu! Tāda pasmaga, par dzīvi tādu, kāda tā ir, ne rozā gaismā. Rīza Vīzerspūna ir dabūjusi oskaru par šo lomu, bet kāpēc Hoakins Fenikss ne?
Filma ir divas stundas gara, bet viss, ko atceros, ir viņa skumjas skumjas acis.
Par slavu, kas samaitā, ja tā ir savienojumā ar naudu un ar psiholoģiskām traumām no pašas bērnības.
Par īstu mīlestību, kuru dažreiz ir jāgaida ilgāk, nekā gribētos. Un par draudzību, kas ir īstas mīlestības pamatā.
Par nalaužamu sievietes raksturu un vēl stiprāku vīrieša stūrgalvību.
Daudz ļoti labas mūzikas, fantastiskā balss un vienreizēja aktierspēle. Filma balstīta uz Dž.Keša biogrāfijas.
Iesaku.

Helsinku sirdspuksti III

Mums tagad līst un vējš, laikam tas saucās vētra. Jau pagāja 3 nedēļas un tās nozīmē, ka pienācis kritisks punkts kaut ko mainīt. Šoreiz mans upuris ir mēbeles istabā, kuras tika mocītas vairākas stundas. Pārbīdīju. Saliku zīmējumus pie sienām. Izmetu paklājus uz balkonu.Es sataisīju daudz upeņsulas(patiesībā, dzērveņu, jo upeņu te nemaz nevar atrast, bet man patīk domāt, ka tā ir upeņu) ar balzāmu. Ietinos segā un tagad sēžu ārā uz paklājiem ar dacīti klēpī. Elpoju svaigu gaisu. Sapņoju. Skumstu pēc Latvijas.
Nav jau tā, ka man te galīgi nepatīk. Patīk. Ļoti. Te tāda galīga Eiropa. Bet mājas ir mājas, pat,ja mājas ir Latvija, kā iebilstu daži. Es mīlu Latviju. Vēl neesmu atradusi tādu valsti, kas varbūt/kārdeiz/iespejams varētu aizstāt Latviju(kaut gan paspēju pabūt daudz kur).Man tiešām patīk Latvijas. Jā, jā. Ar visu krīzi. Ar cilvēkiem uz ielas, kas reti smaida un nesveicinās. Ar Maskačku un tās 15.trolejbusu. Ar politiķiem, kuriem nerūp iedzīvotāju veselība un izglītība. Ar iedzīvotājiem, kas tikai sūdzās un sūdzās, bet neko nedara. Pat ar Rīgas ūdeni, pret kuru man ir alerģija. Nekas cits slikts prātā nenāk vairs…
Protams, ka es izmantošu iespēju apskatīt pasauli, padzīvot kaut kur citur, pastūdēt vai pastrādāt… Kā tajā anekdotē “Kurš pēdējais brauc prom no Latvijas, lai izslēdz gaismu”… Varbūt es būšu tas, kas šo gaismu slēgs iekšā pēc daudziem.
Mana dzīvokļa biedrene aizbrauca uz nedēļu uz Berlīni, atstāja man piemīlīgu zīmīti. Man šodien gribējās dziedāt. Dziedāju. Daudz un skaļi. Daļu Rīgas dziedāju. Aizved mani uz Slīteres siliem čūkstēju. Tagad klausos Viņi dejoja vienu vasaru…
Gribu basām kājām pa Vecrīgas bruģi lietū iet un dziedāt Nekur nav tik labi ka mājās

trūkst vārdu…

There are some friends, some best friends, who are totally yours. You are twinsouls, have no secrets, always there to help and understand each other. You live in such idyll all your life. And then your best friend wanna be more than just a best friend, you are totally scared. And you distance… And you are such a loser, ‘cause your excuse is, that if you gonna make out, you won’t be twinsouls anymore, there won’t be any magic.
But know what- you such a fu*#&^% coward! People are searching all their life for a couple, for somebody, who always will be by their side… And you, you such an idiot, you already have your couple! What else do you need? Don’t be so selfisht, take what you got, maybe it’s the best you can ever have.

Septembris…

Jā, neskatoties uz to, ka vienmēr saku, ka mans mīļākais gadalaiks ir vasara, jo kā gan var būt savādāk cilvēkam, kas lielāko gada laiku ir nosauļojies, kas ķer katru iespēju pabūt saulītē uz jumta vai pie jūras, kas ūdeni jūtas labāk nekā uz sauszemes… Bet dziļi dvēselē es tomēr mīlu rudeni. Ar smaržīgu vēju, ar pirmo aukstumu, kad vēl gribās sēdēt pie atvērta loga, bet vilnas zeķēs vai ietinusies pledā… Cilvēki acīs var nolasīt kaut ko īpašu- tādu laimes, apmierinātības sajūtu. Bet septembris, septembris ir vispār unikāls. Tāds rudens festivāls. Viss labākais manā dzīvē notika rudenī. Neaizmirstami ceļojumi, neprātīgas iemīlēšanas, skaistākas naktis un patiesāki smaidi. Es nezinu, kā es dzīvotu, ja nebūtu septembra. Laikam garlaicīgi. Rudens ir vienīgais gadalaiks, kad iedvesma man nāk pa dienu, nevis naktīs. Un tad es rakstu, rakstu un rakstu… Vai zīmēju un zīmēju. Pārsteidzošā kārtā, šajā septembrī sāku zīmēt kaut kādas abstrakcijas, vairs nav smuku ainavu, baznīcu torņu vai pilsētas ielu. Tikai krāsainas nesaprotamas lietas.
Visi uzskata, ka rudens ir tāds skumju mēnesis, jo tas nomaina vasaru un sagatavo mūs ziemai, un viss it kā tuvojas beigām… Bet nē, skumst tikai pesimisti. Es priecājos. Priecājos par skaistumu visapkārt. Sēžu uz balkona ietinusies pledā, klausos Diana Krall “When I look in yor eyes”, dzēru tēju un priecājos par pirmajām dzeltenām lapām. Izbaudu gada skaistākas dienas.

Helsinku sirdspuksti II

Visu iepriekšējo nedēļu es ar nepacietību gaidīju nākošo. Man piemīt tāds teicamnieka sindroms(kaut gan teicamnieks neesmu), ka jau jūlija sākumā man sāk gribēties uz skolu/universitāti. Pirmo nedēļu mums bija orientēšanas nedēļa- diezgan garlaicīgi, taču bija arī lietas, kas noderēs studijās. tātad, par to jaunas nedēļas gaidīšanu… Liels bija mans pārsteigums, kad es uzzināju, ka līdz novembrim man būs tikai 3 kursi. Vēl lielāks bija tad, kad uzzināju, ka mācības sāksies tikai no 21.septembra!!!! Tātad, priekšā 2 brīvas nedēļas, kuras vajadzētu ar kaut ko aizpildīt.
Vakar satikos ar savu kursabiedreni, kas studēja tepat pavasarī un palika ilgāk. It kā nebijām pazīstamas, bet tāds prieks satikt savu tautieti, neaprakstami!
Atradu pašu īsāko ceļu no mājām līdz Universitātei un Soc&Kom(Svedish School of Social Science). Atklāju, ka man ir ļoti paveicies, dzīvoju Haakaniemi rajonā- te tāda kultūras daudzveidība, ka ārprāts. Daudz iebraucēju no visas pasaules. Es tik ļoti pārdzīvoju, kad vajadzēja atteikties no kojām, jo nevarēšu dzīvot kopā ar parējiem… Bet tagad esmu pārlaimīga, jo dzīvoju vistuvāk centram- 20 min kājām. Bet maniem kursabiedriem jābrauc stunda un vairāk ar sabiedrisko līdz centram.
Helsinki nenoliedzami ir ļoti modernizēta pilsēta- visādas caurlaides, transporta sistēma, studijas… Bet var manīt, ka te ir tāda cīņa starp modernizāciju un turēšanos pie tradicionālām lietām un vērtībām. Neskatoties uz ļoti lielu iedzīvotāju skaitu, te neviens debesskrapjus nebūvē, tomēr somi atraduši citu izeju. Daudzas mājas, kas izskatās kā tādi pagajūša gadsimta labāko gadu paraugi , iekšpusē ir ļoti modernizētas, turklāt, tas iet uz leju vairāku stāvu garumā. Mana sporta zāle, piemēram, atrodas 3 stāvus zem zemes..
Ēdiens ir atsevišķa stāsta vērts, pateikšu tikai to, ka te man nenormāli gribās ceptus kartupeļus ar marinētiem gurķīšiem!!!

Helsinku sirdspuksti I

Esmu Helsinkos. Jau trešo dienu. Un vēl joprojām neticās. Kā teica viens draugs- man šī pilsēta piestāv. Es to jūtu, eju bez kartes, klaiņoju apkārt, pāri tiltiem un cauri kvartāliem un vienmēr atrodu pareizo ceļu. Neviens nesaprot, kad pēc jautājuma “Kāpēc tieši Helsinki?”, es saku, ka tā pagaidām ir mana mīļākā pilseta Eiropā. Tiešām mīļākā, neskatoties uz vakardienas lietu. Neskatoties uz cenām. Neskatoties uz no staigāšanas pārgurušām kājām. Vēl man patīk, ka te es jūtos droši. Te reti kad pieķēdē velosipēdus, te jebkuros veikalos tevi uzrunā ar prieku, patiesi un no sirds. Te visiem vienalga, kas tev mugurā. Te gandrīz visi runā angliski. Te uz ielas neviens tev neuzmacās ar neķitriem piedāvājumie, pat, ja pec acīm var pateikt, ka tādi varētu būt.
Mūsu orientēšanas nedēļa ir sākusies trešdien, 500 apmaiņas studenti no visām pasaules malām vienā auditorijā- tas ir iespaidīgi. Jākarto nenormāli daudz papīru, jāstaigā apkārt pa neskaitāmām bibliotēkām, institūtiem un servisiem. Nevaru sagaidīt, kad beidzot sāksies normālas lekcijas, jo orientēšanas nedēļa ir diezgan nogurdinoša, šodien- no 9.15 līdz 16.00. Izturēt var, bet ļoti gribās gulēt. Nevaru saprast, uz ko lai šādu vēlēšanos noraksta- uz laikapstākļiem vai tomēr aklimatizāciju…Brīnums, bet es te guļu tā, kā Aija- ielienu gultā un vairs neko neatceros līdz pašam modinātājam.
Komunicējot ar tik dažādiem cilvēkiem, aizvien biežāk sāc aizdomāties par plāniem uz nākotni- ko darīsi, kur studēsi, kas ir tavs īstais dzīves aicinājums. Te liekas, ka viss ir iespējams. Vajag tikai gribēt un censties. un plānu.
Bet to es vēl izdomāšu.

Atvadas no vasaras

Kā jau rakstīju iepriekš, bijām plānojusi doties pie mammas dabas ar draugiem. Dēļ dažādiem apstākļiem, bailēm un problēmām, sanāca tā, ka beigu baigās aizbraucam tikai 6 cilvēki, bet, lai manī zibens iesper, ja tas nebija mans jautrākais pārgājiens līdz šim! (izsaukuma zīme tur ir tāpēc, ka pārgājienos pa savu dzīvu esmu bijusi pietiekami- vecāki burtiski izaudzināja mani un Sīko teltī)
Sākšu ar to, ka neviens negribēja, lai mēs braucām un biedēja mūs ar lietu un vispar mīnuss grādiem naktī. Bet mēs braši turējamies, savācām no mājām visas iespējamas siltās drēbes un vairāk tehniskā nodrošinājuma(te un tālāk domāts alkohols). Tāpēc 6 cilvēki knapi ielīda 2 mašīnās…

Kamēr uzcēlām teltis, kamēr džeki nogāza kādu koku malkai, kamēr Aija mēģināja to piesmiet ar cirvi(mēs piedāvājām pameģināt ar nagu vilīti), kamēr izkurinājām ugunskuru un uzcelām teltis, jau bija iestājusies nakts. Un sākās pats jautrākais. Var jau mūs saukt par intelektuālajiem alkoholikiem, bet visu nakti spēlējam Alias un Memo šovu. Jo vairāk tehniskais nodrošinājums, kas bija paredzēts 3 dienām, gāja uz beigām, jo jautrāk kļuva, jo vairāk glāžu tika apgāzts sev virsū, jo jautrākas dažiem sejas, jo bagātākā iztēle uz jauniem vārdiem.

Tas apakšējā labajā stūrī- gatavošanas šņabja lietum
Otrajā dienā visiem bija labi, bet, ka teica Sīkais, tikai ar attēlu bija problēmas- Skatījies uz Aiju, tad pargiezies ātri uz Viku, bet vienalga redzēji Aiju. Sīkā tēls, starp citu, otrajā dienā bija “arzbūzs Petja”. Un viņš tāds nebija viens.

Tā kā visiem bija labi un promiles no vakardienas nebija izgājušas, mēs visu dienu gulējām un ēdām, ēdām un gulējām, “iepazīnāmies” u.t.t.

Bet trešajā dienā bija pavisam jauki- Vorslovu ģimene piedāvāja visiem noskatīties sinhrono peldēšanu, bija medības uz Viku, atveda “Larissu Ivanovnu”, kas iztīrīja mūsu katliņu no vakardienas pusdienām. Bija volejbols, bija Redija caurās rokas, kam sekoja desu mazgāšana alus kausā, bija frizierstundas un bija visa pēc kārtas dedzināšana ugunskura.

Man nenormāli patika, es pat gribēju palikt līdz visiem saviem Helsinkie, bet tehniskais nodrošinājums un paika bija beigušies. Cerams, parējiem arī patika.